Gribu veidot latvisku vidi! – šo teikumu, īpaši pēdējā laikā, nākas dzirdēt gana bieži.

Tad kopā noskaidrosim, kas tad ir tā LATVISKĀ VIDE un LATVISKAIS DĀRZS. Kuri augi raksturīgi latviskam dārzam, kādas puķes tajā zied un kāpēc?

Par latvisku sētu var runāt no 19.gadsimta vidus, kad atcēla dzimtbūšanu, radās iespēja iegādāties mājas un pašiem veidot dārzu. Viensētas, dabas mīlestība – tie ir vieni no latviskā dārza stūrakameņiem. Vēl viena no galvenajām iezīmēm ir lielie koki – ozols, liepa, kļava, osis.

Attālāk no mājas stādīja bērzu birzis vai alejas gar ceļu, vītolu dīķmalā. Ar skuju kokiem savā sētā senāk latvieši bija uz ‘’jūs’’. Ja nu iestādīja no muižkunga parka iegūtu baltegli. Vēlāk tika atzīts un stādīts egļu dzīvžogs, bet tas jau bija 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā.

Par puķēm – pārliecinošu pirmo vietu var iedalīt PEONIJĀM. Tās var saukt arī par dārznieka sapni. Viegli kopjamas, bagātīgi ziedošas, daudzus gadus var augt vienā vietā.

Peoniju izcelsmes zeme ir Ķīna, bet latvieši tās pieņēmuši kā savējās. Īpaši piemērota sētām, kur saimniekiem nav ‘’lielas vaļas’’ noņemties ar puķu dobju kopšanu, bet skaistumu gribas….

Otrā vieta pienāktos DĀLIJĀM. Pa latviešu dārzu ‘’dzīvojas’’ jau trešo gadsimtu. Dzimtā puse šīm puķēm ir Meksika.

Kopšanā un uzturēšanā nav tik pieticīgas, kā peonijas, bet latviešu dārzos iemīļotas, domājams, košo krāsu un daudzo šķirņu dēļ. Tās zied rudens pusē un atdzīvina rudenīgo dārzu ar krāsu varavīksni. Pavairo ar gumu dalīšanu, tie jāziemina vēsās telpās, augsnē nepārziemos…

Trešā populārākā puķe latviešu sētā droši vien būs – FLOKSIS.

Pacietīgs, pieticīgs. Vienā vietā var augt daudzus gadus. Jāpiebilst, ka bieži cieš no miltrasas. Šķiet, ka šis augs latviešu dārzos bijis vienmēr, bet nekā…Latvijā to pazīst no 18.gadsimta.

Aiz līderiem, cieši pa pēdām seko ceriņi, maijrozītes, jasmīni.

Tradicionāls latvieša dārzs nav minimālista dārzs. Šim dārzam raksturīga liela augu dažādība.

Dārzā sastopami ne tikai skaisti ziedoši augi, bet arī ārstniecībā un pārtikā izmantojami augi – piemēram, lupstājs, pupiņas, piparmētras, kumelītes, ķimenes, raudene, vērmele, kliņģerīte.

Gan skaistumam, gan veselībai katrā sētā senos laikos tika stādīts mežrožu krūms. Selekcionētās rožu šķirnes ieviesa tikai 19. gadsimta sākumā. Kad parādījās pirmās rožu kultūršķirnes, tās ļoti kopa un sargāja, rožu dārzs bija katras mājas saimnieces goda lieta.

Puķu un rožu dārzs apliecināja mājas meitu un sievu čaklumu – to vērtēja ne tik daudz pēc daudzveidības kā pēc košuma un tīrības!

Redzams, ka šai dobē labi sadzīvo baltās hortenziju bumbas, dzeltenās rudbekijas, violetās ehinācijas un oranžas dienziedes. Visas skaistules neprasa daudz darba, bet krāsu terapija acīm – garantēta!

Latvieša dārzā praktiskās un estētiskās vajadzības nešķiroja, tās sadzīvoja līdzās un viena otru papildināja. Bez tam – Jāņos meitas un sievas iepina trejdeviņas zālītes ne tikai no pļavām un mežiem, bet arī no sava dārza.

Zieds, kurš vasaras pirmo pusi aprūpēts un mīļots, vasaras saulgriežos savu enerģiju kopējai atdos īpaši labi un gada īsāko nakti palīdzēs pavadīt skaisti, krāšņi un neaizmirstami!! Lai izdodas!

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Tags: dārzs, latviska vide, latvisks dārzs, puķes, ziedi