Ir grūti noticēt…

70_tie_gadi_pusaudzi

Zemāk uzrakstīto es šorīt atradu Ērika Grīnberga facebook lapā. Es nekomentēšu, jo tā tas arī bija un tā tas ir noticis…

Atdodiet bērniem bērnību!
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-tos, 70-tos un 80-tos gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši.

Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

70-to_gadu_berniba

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret elektroniskām rotaļlietām, barbijām, plaieriem, mobilajiem telefoniem, zvaigžņu fabrikām un šoviem, enerģijas dzērieniem, čipsiem, datoriem, datorspēlēm, internetu, sociāliem tīkliem…

—————————-

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  •   Šī multfilma ir balstīta uz seno stāstu par badu un par viens otra atbalstu. Tā māca mūs, ka tad, kad mēs cīnāmies, lai pabarotu tikai s ...

  •   Mēs ļoti bieži ar savām mammām strīdamies, par ko vēlāk lamājam paši sevi. Pat, ja viņām nav taisnība, mammas mums vēl tikai labu...bet ...

  •   Dāvanu saņemšanas un dāvināšanas prieks. Kā svētkos iepriecināt dārznieku, puķumīli vai vienkārši zaļi un ekoloģiski domājošos? Par to arī ...

  •   Vasaras puķes jau sals ‘’nokodis’’, ziemcietes jau būtu laiks nogriezt, pabarot ar rudens mēslojumu un likt gulēt. BET – kur tad ņemt ko ...

  •   Vasaras Saulgrieži sagaidīti, Jāņi nolīgoti, jāņu bērni aizbraukuši. Kas atliek? Jākārto māja, jāatvadās no svētku pušķojuma, greznojuma. ...

 

Tags: ,

Atbildes pavisam: 2

Man ir ko teikt »

 
  • sieviete

    Daudzi no mūsu paaudzes bērnībā ravēja bietes ,parasti 0,5 ha,par ko pretim saņēma naudu un cukura maisu priekš ģimenes,bet daudzi no šodienas paaudzes bērniem baidās pieskarties nezālei….

     
     
     
    • Diemžēl nezālei un zemei pieskarties mūsdienās baidās (kaut vai nagu dēļ) arī sievietes. Tāpēc kādi brīnumi, ka mūsu bērni tādi paši?…

       
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata