Atsakies no viedtālruņa ceļā uz darbu

sieviete_vilciena

Es reti braucu sabiedriskajā transportā, bet šajās retajās reizēs es nemīlu ne lasīt, ne klausīties mūziku vai sērfot internetā. Kāpēc? Ja šo jautājumu man kāds būtu uzdevis uzreiz… es pat atbildi nezinātu. Bet, kad internetā izlasīju šo, zemāk redzamo, publikāciju (tā ir manis tulkota)… es sapratu kāpēc: man liekas, ka tās ir TĀS retās reizes, kad varu, pabūt vienatnē ar sevi, savām domām, pat sapņiem…

„Mēs dzīvojam pastāvīgā informācijas troksnī un ļoti reti atrodamies relatīvā klusumā – aci pret aci ar mūsu domām. Daudzējādā ziņā šis ieradums ir dažādu produktivitātes veicināšanas kursu uzspiests: mēs vēlamies efektīvi izmantot katru mums atvēlētā laika minūti. Kad mēs kaut kur braucam un fiziski nevaram darīt kaut ko noderīgu, mēs sākam rakņāties tālrunī, lasīt grāmatas vai klausīties mūziku.

Daudzi cilvēki domā – ja viņi nespēlē spēli, bet lasa grāmatu, tad viņi ir malači. Bet tā nav. 2001. gadā tika publicēti funkcionālās magnētiskās rezonanses tomogrāfijas rezultāti. Tie apstiprināja hipotēzi, ka smadzenes darbojas nepārtraukti: MRT parādīja, ka cilvēkam, kurš atpūšas, atsevišķas smadzeņu daļas joprojām ir aktīvas. Šai īpatnībai tika dots nosaukums “smadzeņu pasīvā darbības režīma tīkls” (vai noklusējuma režīma tīkls – default mode network). Tieši tāpēc vēsturē pastāv arī tādi gadījumi, kā ar Mendeļejevu un viņa tabulu – no sērijas "izgudroja sapnī". Smadzenēm nepieciešama atpūta, tāpēc ir ļoti svarīgi prast galvā radīt klusumu.

Atteikšanās no mūzikas klausīšanās vai sērfošanas internetā un grāmatu lasīšanas transportā zināmā mērā ir arī pašpietiekamības treniņš. Cilvēki, šķiet, baidās no tikšanās aci pret aci ar savām domām, tāpēc viņi aizņem savu prātu ar jebko… un visērtak un vienkāršāk to izdarīt ar lasīšanu/sērfošanu vai mūziku. Bet, lai jūsu galvā rastos idejas, atļaujiet sev kādreiz garlaikoties.

To apstiprina arī "zefīra eksperiments", kas tika veikts Stenfordas universitātē 60-70 gados. Līdztekus labi zināmajiem rezultātiem, šī pieredze ir interesanta arī ar to, kā izraudzītie bērni spēja pretoties kārdinājumam un nepaņemt zefīru no šķīvja pirms noteiktā laika. Izrādās, ka pacietīgākie atrada ar ko sevi nodarbināt: kāds dziedāja, kāds bungoja ar pirkstiem pa galdu vai ņurcīja apģērba maliņu. Daudziem mūsdienu bērniem tas netiek pieļauts: lai ar kaut ko aizņemtu vai novērstu bērnu uzmanību, vecāki nosēdina viņus televizora priekšā vai iedod viņiem planšeti. Un rezultātā bērns nezina, kā sevi izklaidēt bez papildus ierīcēm, un neizmanto savu iztēli pilnībā. Bet kļūstot pieaudzis, viņš pat nezina, kā tas darās…

Šo ieradumu es izstrādāju tad, kad nonācu līdz punktam, kurā informācijas troksnis kļuva nepanesams, un es vairs nespēju absorbēt jaunu informāciju, cenšoties padarīt dzīvi pēc iespējas efektīvāku. Tajā brīdī man bija pastāvīgs darbs un neliels konditorejas izstrādājumu bizness. Manā diennaktī vairs nebija atlicis ne mirkļa brīva laika, bet es joprojām centos paspēt visu. Tā rezultātā es kļuvu viegli aizkaitināma, pat tajos brīžos, kad saņēmu WhatsApp paziņojumus par jauniem pasūtījumiem. Es sapratu, ka cilvēka organisms nav visspējīgs, un šķita, ka esmu sasniegusi savu robežu.

Un tad nolēmu, ka es savu dzīvi vienkāršošu. Aizvēru savu biznesu, sāku rakstīt grāmatu, pārcēlos tuvāk darba vietai, lai nebūtu jātērē laiks ceļā, sāku atteikties no projektiem, kas man nav interesanti.

Ko darīt, ja jau nedrīkst lasīt? Skaties pa logu, pēti pretī sēdošos, fiksē detaļas…Vai vienkārši koncentrējies uz sevi – tā ir tāda, kā meditācija: tu skaties vienā punktā, bet patiesībā neko neredzi un esi pārņemta ar savām domām.”

Autore: Maša Šatalina

——————————

Nobeigumā vēlos piebilst, pievēršot uzmanību tikko lasītajai pēdējai frāzei: „tā ir tāda, kā meditācija: tu skaties vienā punktā, bet patiesībā neko neredzi un esi pārņemta ar savām domām.”

Reiz es lasīju, cik vērtīgi ir tie brīži, kad mēs spējam neko nedomāt, jo tieši šādos brīžos nereti un pēkšņi ne no kurienes rodas ģeniālas domas. Reiz es to pamēģināju. Tas bija ļoti grūti – neko nedomāt kaut vai dažas sekundes. Bet man izdevās – gan nedomāt, gan apstiprināt to, ka šie brīži var dāvāt mums ģeniālas domas. Liekas neloģiski – nedomāt, bet rodas domas… Bet – jā, tā tas ir! Kad cenšamies atbrīvot smadzenes no jebkādām domām, pabūt tukšumā, pēkšņi (ne vienmēr, protams), var uzplaiksnīt tā, vienīgā, ģeniālā!  Tajā reizē, tajās dažās sekundēs man dzima viena no „buduāra” spēcīgākajām idejām. Pamēģiniet…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  • Daudzas 40+ gadīgas sievietes vēl nemaz nezina, cik liela vara ir viņu rokās: viņām nav ne jausmas, cik var būt pievilcīgas, neatkarīgi no aug ...

  • Daudzas sievietes, īpaši vecumā ap un pēc 40, manis vadītajos vebināros  ir uzdevušas jautājumu: vai mūsu vecumā bižutēriju nēsāt ir pied ...

  •   Šajā mini-vebinārā es parādīšu ideālu plānu, kā papildināt garderobi. Vebināra mērķis - ieekonomēt Tavu budžetu un laiku. Un es zinu - n ...

  •   „ELEGANTAS SIEVIETES GARDEROBES VEIDOŠANAS PRINCIPI… jeb  kā izveidot garderobi no nulles, ja tev ir ap un pēc 40...”  Šī e- ...

  •   Labi ir būt kopā ar Tevi, Kungs. Labi ir ticēt un saņemt ticības pierādījumus. Tādēļ es Tevi lūdzu: ikreiz, kad mans gars kļūst vājš vai ...

 

Tags: , , ,

Ko citi saka:

Esi pirmais un pasaki kaut ko!
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata