Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

sieviete_un_berni

Šis ir kādas interneta vidē atrastas citas tautības autores raksts. Tas tik ļoti patiesi atmasko to, kas ir noticis ar pēdējām sieviešu paaudzēm, ka to vēlējos tulkot un dot iespēju pārdomās iegrimt arī tev…

Vai tu esi kādreiz domājusi par to, kāpēc praktiski katrai no mums ir tik grūti būt kopā ar bērniem pastāvīgi?

Kāpēc mūs allaž velk kaut kur prom no mājām?

Kāpēc, tikai tamdēļ, lai izietu sabiedrībā, mēs gatavas savus bērnus atdot audzināt svešiem cilvēkiem – cilvēkiem, kurus mēs nepazīstam?

Kāpēc mūs vairāk uztrauc mode un klačas, nekā pedagoģija un veselīga audzināšana?

Kāpēc ģimenei mūsu dzīvē nav galvenā vieta?

Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija, mūsu vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šajā brīdī šie jautā jumi ir ļoti retoriski..

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tajā, lai pēc iespējas vairāk laika veltītu bērniem, lai katru dienu uzceptu cepumus, lai nēsātu svārkus un kleitas, lai, domājot par vīra dzīves mērķiem, viņam gludinātu kreklus.

Mēs neredzam tajā visā vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, uzticība, upurēšanās, sievišķība… Tas viss ir kļuvis bezvērtīgs. Viss ir zaudējis jēgu.

Kāpēc tas tā notika?

Kāpēc mēs tik ļoti raujamies uz darbu, atstājot savu pusgadīgo-divgadīgo bērnu kaut kādai dīvainai tantei bērnu dārzā? Viņa taču nemīlēs mūsu bērnu. Viņa pat necentīsies. Viņa presēs viņu, pieprasot būt kā visiem, jo viņai tādu ir 25 un citādāk nemaz nevar.

Kādreiz sen, gadus 30 atpakaļ arī mūs mamma tāpat atdeva bērnu dārzā. Tādai pašai tantei. Bet ko lai dara. Ir jāiet uz darbu.

Tikai praktiski katrai no mums toreiz bija apmēram gadiņš. Un mēs augām un attīstījāmies ārpus mājas gandrīz visu šo laiku. Un, ja precīzāk, 21 gadu – 5 gadus bērnu dārzā, 11 gadus skolā un 4-5 gadus augstskolā. Visu šo laiku mēs mājās bijām praktiski tikai vakaros un dažreiz brīvdienās. Mēs pastāvīgi kaut kur steidzāmies. Mums bija darīšanas – nodarbības, mācību stundas, kontroldarbi, eksāmeni, kursa darbi, diploms, darbs, kursi…

Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!

Un tas skanēja tik draudoši, ka zinātnes granītu tiešām gribējās grauzt gandrīz vai ar zobiem. Jo galvenais – sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Vai arī…kaut vai vienkārši kaut kur iekārtoties darbā, jo sevi taču ir jāapgādā pašai. Cik bieži mēs kā ģimene kopā pusdienojām? Tikai svētku dienās.

Cik bieži mamma mūs sagaidīja pie skolas? Parasti mēs paši atnācām mājās, paši sildījām pusdienas vai arī palikām pagarinātajā grupā. Bet vakaros nogurusī un nebeidzamo darba nepatikšanu dēļ dusmīgā mamma nāca mājās. Viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Viņa jautāja par atzīmēm (ja neaizmirsa), ātri pārbaudīja mājasdarbus un sūtīja visus gulēt.

Mūsu vecāki mūs nepazina

Viņi nezināja neko par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nepazinām. Mēs to nevarējām izdarīt, jo mums nebija laika ilgām sirsnīgām sarunām, vasaras atpūtai teltīs pie upes un ugunskura, kopējām spēlēm vai grāmatu lasīšanai. Ģimeniskiem brīvdienu gājieniem uz teātri vai parku.

Un tā mēs augām. Tā mēs audzējām sevī kaut kādas idejas un priekšstatus par nākotni, par dzīvi, par dzīves mērķiem un idejām. Un mūsu prātos atvēlētās vietas ģimenei bija ļoti maz. Tieši tikpat daudz, cik mēs redzējām savās ģimenēs.

Jo, lai ilgi ņemtos ar bērnu, spēlētos ar viņu, ir jāmīl to darīt. Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu dažādu ēdienu, ir jāmīl to darīt. Lai veltītu uzmanību mājai – to iekārtotu, rotātu, koptu, uzlabotu, radītu mājīgu atmosfēru, ir jāmīl to darīt. Lai gribētu dzīvot ar vīra mērķiem un idejām, pārdzīvot par viņu un viņa nākotni, ir… jāmīl vīrs, bet ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs

Visu to meitai ieaudzina mamma. Viņa ir meitas pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda uz dzīves orientieriem. Viņa māca mīlēt savu sievietes misiju. Viņa skaidro par sievas un mātes svarīgumu. Viņa māca mīlēt.

Un, ja meita savu māti praktiski nav redzējusi, un, ja redzēja, tad ne ļoti ģimenes laimes iedvesmotu, tad kur, lai viņa to iegūst? Mēs bijām nolemti zaudēt savu tīrību un mīlestību, jo mūs mācīja tikai to, kā veidot karjeru. Mūs mācīja, ka vārdam „panākumi” nozīme ir tikai ārpus mājas, tikai kaut kur valsts iestāžu sienās.

Bet pēc tam mēs klusām raudam par izjukušām laulībām (jau kurām pēc kārtas), par bērniem, kas ir no mums atsvešinājušies un par kaut kādām dīvainām sajūtām, ka kaut kas kaut kad mūs ir apmānījis.

Bet izeja ir vienmēr!

Šī izeja ir – mācīties! Mācīties būt par māti, sievu, saimnieci, sievieti. Paklusām, pamazām… Mācīties redzēt visu citām acīm. Sievietes acīm – labestīgām, mīlošām. Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt nevis par darbu, bet par savu ģimeni. Mācīties vērtēt un cienīt ģimeni, vīru, bērnus. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem, atplaukt kā ar mūsu mīlestību sasildītam ziedam.

Mums jāmācās smaidīt bērniem un vīram un biežāk viņus apskaut. Mums jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mums blakus nevis vienkārši aug cilvēks, bet gan, ka mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules skatījumu, viņa dzīves uzstādījumus. Daudz kas no tā, ko viņš saņems bērnībā, sekos viņam līdzi visas dzīves garumā.

Un mūsu mērķis tagad ir radīt spīdošu mātes un sievas karjeru. Un, ja mēs pa šīm karjeras kāpnēm pat necentīsimies kāpt, vilšanās vecumdienās būs neizbēgama. Tāpēc, ka neizmantotas iespējas un noraidīta atbildība nes ļoti rūgtus augļus nākotnē.

Un svarīgi ir atcerēties, ka viss nes augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no mūsu vērtībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē – mūsu ģimenes pasaulē.

Autore: Natālija Bogdana

P.s. Man ir savs komentārs: nepārproti, tie nebija pārmetumi mūsu mammām, bērnu dārza audzinātājām, tā bija to laiku dzīves konstatācija, kuru mēs, to laiku bērni, nevaram noliegt. Jo tā tas bija. Protams, arī mūsu vecākiem bērnība nebija ideāla, bet kaut kurā brīdī, kaut kurā paaudzē notika šis lūzums. Un plaisa, ko šis lūzums ir radījis, kļūst ar katru paaudzi dziļāka un platāka – starp māti un bērnu, vīru un sievu, starp tuviem cilvēkiem. Bet, kā teikts raksta beigās – no it visa ir izeja un tā nav jāmeklē kaut kur citur, bet tepat – mūsu ģimenēs, mūsu mājās, mūsos, mūsu sirdīs un arī prātos.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  •   Patiesībā, vienam mūsu dzīves procentam ir nejauks ieradums mūs pārsteigt pēkšņi. Mēs visi ciešam no kāda "pēkšņi" sindroma. ...

  •   Mēs ļoti bieži ar savām mammām strīdamies, par ko vēlāk lamājam paši sevi. Pat, ja viņām nav taisnība, mammas mums vēl tikai labu...bet ...

  • Pirmo veiksmes mācību stundu mums var sniegt zivis. To varētu nosaukt par „plūsmas mācību”. Zivis vienmēr peld pret straumi, un pretēji vispā ...

  •   Dziediet ne viņam aizejot, bet mums paliekot... Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņam ...

  •   Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzi ...

 

Tags: , ,

Atbildes pavisam: 80

Man ir ko teikt »

 
  • EsPati

    Un kur paliek pati sieviete?! Viņai par visu un visiem jārūpējas, bet kas rūpēsies par viņu? Kas viņai palīdzēs ar bērniem un saimniecību? Vai tiešām viss, kas ir saistīts ar mājām un ģimeni jāuzkrauj tikai uz sievas pleciem? Tad kāda jēga no šīs ģimenes, ja tajā ir tikai sieviete? Ģimene nesastāv no viena cilvēka, kurš par visu un visiem rūpējas, ģimene sastāv vismaz no diviem un uz augšu.

     
     
     
    • Pilnīgi piekrītu. Man ir vīrs, kurš visu laiku strādā (arī naktīs), ar bērniem ir tā, ka viņš strādā mājās un saka, bērniem, lai netraucē… viņu ar viņu parunājas labi, ja stundu dienā…. Man jādara VISS – jānes malka, jāmazgā trauki, drēbes, jākopj māja, jātaisa ēst, jāspēlējas ar bērniem, jākopj viņus pašus, jāravē dārzs, jāved no/uz dārziņu, jāved uz pulciņiem utt. Un kā sauc šo radījumu – ģimene? Tas tikai tāpēc, ka es nevaru nemaz aiziet strādāt, jo nebūs, kas viņus ved uz/no dārziņa/pulciņiem, kas pabaro/nomazgā/noliek gulēt, jo mamma būs arī darbā. Mana pašas māte vēl atļaujas pateikt (un vēl daži “labi” radinieki (es viņiem neko nestāstu un viņi tikai savus secinājumus no malas izspriež), kāpēc es tā mocos un neeju strādāt? Cik ilgi dzīvošu bez naudas (man pat nav zobu birstei nauda!!!). Es to daru dēļ bērniem, jo citādi viņi uzaugs arī bez mammas! Un es vai vīrs neesam vainīgi – vainīga ir pasaules sistēma un tie, kuri to vada! Ne visi vecāki var strādāt tā, ka var veltīt laiku arī ģimenei, ne visi var būt tikai sev ērtās profesijās! Un es vispār pastrādāt nevaru, jo ir profesionālā darba trauma, kurai vajag operāciju, bet strādāju tādā profesijā, ka pat mocoties (strādājot ar milzīgām sāpēm), nevaru nemaz nopernīt tai operācijai!!! Kredītu man nedos, jo maza alga tik un tā!!! Tāpēc es daru tā, kā uzskatu labāk un protams es pati arī ciešu no tā, jo reāli sēžu mājās ( laukos esam) un varu nesapņot kopā pat ar viņiem kaut kur aizbraukt, jo nav naudas… atkal sistēma…. nesapņoju, ka varu arī par sevi parūpēties, jo vīram jāvelk neizdarīties celtnieka darbi/tiesas/saistīties kredīti utt. Un ne man vienīgai tā iet!

       
  • es

    Visa pasaule cinas par sieviesu tiesibam un vienlidzibu bet protams te raksts ka sievietes vieniga loma or sedet majas un but majsaimniecei.
    es atvainojos bet es velos gimeni ka ari velos akademisku karjeru. Dzives partneri jaizvelas kas atbalsta tevi un kas strada kopa ar tevi bernu audzinasana un gimenes veidosana.
    Skatamies patiesibai acis beidzot sabiedriba ir attistijusies un ir vairak vienlidzigu gimenu un ari tiesibas. Lai gan del sadam domam ka saja raksta sievietes daudz vel tiek turetas atpakal. Sobrit doktorantura kur dzivoju parsvara stude viriesi jo sievietem gruti veljoprojam..
    veljoprojam diskrimene kad aiziet dekreta vairak darba nav pec tam piemeram. Bet pret to cinas.
    vispar raksts ir gauzam sekls un vienpusigs.
    katram savs, pienemu ir sievietes kuras sapno tikai but kadam sieva un majsaimniece un tas ar nav slikti. Bet visiem ir izvele un tas nav nekads morales sakroplojums.

     
     
     
  • Oļģerts Gulbis

    Neesmu sieviete ne pirms 40-it, ne pēc. Kā vienreiz dzīvē(domās daudzreiz) esmu teicis. Demogrāfija ir jāveido valdībai… Tas ir, viņiem valdībā “jāņemas” tik daudz cik budžets atļauj…

     
     
     
  • Lilita

    Piekrītu komentāriem…
    Es uzskatu, ka katrai sievietei ir tiesības izvēlēties, kādu dzīves modeli viņas vēlas… Ja ir augušas ģimenēs, kur māte ir gādātāja, aprūpētāja mīlētāja, tad arī viņa izvēlēsies līdzīgu ceļu. Ja ir otrādāk, kad vecāki abi raujās un strādā un ira karjeristi un darbaholiķi, tad arī šajā gadījumā šis modelis ir normāls. Visam jābūt balansā! Mana gadījumā ir 70% karjera un darbs, 15% vīrs un 15% bērns!
    Nav manā dabā auklēt bērnu līdz skolai. Es labāk kad atnāku mājā, tad esmu uz visiem 100% priekš ģimenes – es neapnīku bērnam, neapnīku vīram, bet reizē arī neattālinos no viņiem jo brīvdienas pavadām kopā!
    UN manam vīram ir tāpat! :)
    Bērns ir personība, vīrs ir personība un arī Es esmu personība! Un mēs visi kaut ko vēlamies. Jā, bērns bērnībā visvairāk vēlas būt kopā ar vecākiem, bet ja viņi nav pilnu dienu kopā ar bērnu, tad bērns arī spēj novērtēt to, kad viņš ir kopā ar tēti un mammu. Skoliņas iemāca būt patstāvīgiem, komunikāciju ar vienaudžiem un daudz jaunu lietu interesantu. Man bērns ir pārlaimīgs, kad iet uz bērnudārzu un tik pat laimīgs, kad atbrauc mamma vai tētis pakaļ! Galvenais atrast balansu un spēt nenest uz mājām darbu līdz. Kad ir bērns un vīrs blakus tad būt kopā ar viņiem uz visiem 100%!
    Svarīgi ir, ka vīrs jūtās arī labi šādā attiecību modelī! Tad viss būs kārtībā. :)
    Šo rakstu arī neuztveru, kā apvainojumu sievietēm, bet gan subjektīvu viedokli, kas tiek aprakstīts no sievietes viedokļa, kurai drošvien ir karjera un patiesībā viņa vēlētos būt vairāk mājsaimniece nekā darbarūķis darbā! Un no mana komentāra kāds varētu padomāt, ka es esmu karjeriste, kas mēģina attaisnot to, ka nēsmu mājsaimniece un nesēžu kopā ar bērniem un ka es nepazīstu ko nozīmē būt mājsaimniecei. :)
    Gribu pateikt to, kad visām sievietēm ir tiesības izvēlēties, kādu dzīves modeli un ģimeni viņa vēlās un rakstā pareizi ir teikts par vektoriem… Šis raksts varēu noderēt tām ,kas vēlas būt mājsaimnieces un pagaidām nav sanācis par tām kļūt! :) Un mājsaimniecēm, kas vēlas būt karjeristes būtu jāuzraksta raksts par to, ka ir jāmīl sevi un jādara tās lietas kas patīk, nevis diendienā ir jāsēž mājās ar bērnu un ir jāizdabā vīram. Vīram arī nebūs interesanti abūt kopā ar vīru, kurai nav īsti ko jaunu pastāstīt, kā tikai kādu jaunu vārdu šodien bērns ir iemācījies! Sievietēm, kas dzīvo mājās ar bērniem būtu jāpasniedz medaļas, jo tas ir ļoti grūts darbs!!!!! Kā arī tām sievietēm, kas strādā, izklaidējas ar vīru, atpūšas, un vēl atrod laiku mīlēt bēŗnu -tad tām arī ir jāpasniedz medaļas!
    Abos gadījumos, tas ir “darbs”! Darbs ar bērnu, darbs ar attiecību kopšanu , darbs pašai ar sevi!
    :)
    Esat Jūs pašas! Mīliet sevi. Ja mīlēsiet sevi un lietas ko darat savā dzīvē, tad būsiet gala rezultāta laimīgas!

     
     
     
  • Lilita

    P.s. …..izkropļotas vērtības?! :) – Ļoti nepatīk raksta virsraksts! :) Katram cilvēkam ir sava vērtību skala …un ja 1 vērtība ir augšgalā, tad tas nenozīmē ka tā ir nepareiza. Bieži cilvēkiem vērtības dzīves laikā mainās. Vērtība, kas dzīvē nav līdz galam apmierīnata būs augšgala… Ja 1.vieta man būs karjera, tad tas nozīmē, ka karjerā nav sasniegts virsotnes, lai cilvēks būtu laimīgs. Ja cilvēks daudz slimos un būs pārslimojis smagas slimības, tad viņam pirmā vērtību skalā būs Veselība! Un ja 1.vietā būs Ģimene, mīlestība, tad tas nozīmē, ka sievietei tā ir pietrūkusi un viņa mēģinās sevi pilnveidot ģimenes dzīvē! Ja cilvēkam nav vērtību, tad viņam nav jēgas uz šīs planētas eksistēt. Bet, kas notiek ja pēc vērtību skalas cilvēkam ir ļoti grūti noteikt, kas viņam ir svarīgāks???
    Nonācu pie secinājuma, ka tas nozīmē, ka cilvēkam ir viss balansā un ar visu viņš ir apmierināts! :)

     
     
     
  • Ilze

    Ak…. tik brīnišķīgs raksts, siltas, gaišas, mīlošas pārdomas un cerības. Piekrītu par 500% visam, kas tajā uzrakstīts. Un neskatoties uz noraidošajiem komentāriem, es turpinu cerēt ka sieviete atkal reiz izvēlēsies būt sieviete.
    Man vēl nav bērnu, bet savu vietu ģimenē redzu tieši tādu kā šajā rakstā aprakstīts.
    Manuprāt tā ir vienīgā iespēja sievietei justies patiesi laimīgai un piepildītai.

     
     
     
    • !!!!!
      burvīgi teikts, sieviete var būt patiesi piepildīta un laimīga, ja viņa redz savus darba augļus – izaudzinātu, mīlošu burvīgu, patiesu un pateicīgu ģimeni, kur vīrs un bērni var izkratīt tev sirdi un izstāstīt visdziļākos noslēpumus. Atklātība un mīlestība.
      Sieviete ir stiprais dzimums – mēs veidojam ģimeni.

      Perfekts raksts

       
  • Zane Z

    Ja autore aicina mācīties mīlēt, man nav skaidrs, kāpēc sievietes loma tiek noskaitīta šādā secībā:
    māte, sieva, saimniece, sievietie. Tiek atražots strereotips, un tas galīgi nepalīdz mācīties mīlēt, ko acīmredzot autore pati vēl nav iemācījusies. Sieviete, kas iemācījusies mīlēt, tomēr uztvertu sevi apmēram šādi:
    personība, sieviete, sieva, māte, saimniece/darbiniece/kolēģe/karjeriste u.tml.

     
     
     
  • Larisa

    Raksts viennozīmīgi lika aizdomaties…bet nezinu cook interesanta sieviete liktos savam vīrietim,bez sava viedokļa,bez savas dzīves mērķiem…kā kalps

     
     
     
  • krika

    Mazliet vienpusiigs, vienkarshots un sekls skatijums uz sievieti. tad jau tie virieshi, kas nemedii briedi mezhaa un nestraadaa fiziski smagu “viriskigu” darbu arii ir “dzili nelaimigi” vai izkroploti savaa buutibaa. Ko teiksi par tiem kas visu muuzhu raksta dzeju un nepacelj neko smagaaku par pildspalvu? Droshi vien izkropljoti savaa viriskiibaa :)
    Vienmeer apbrinoju cilvekus, kuriem par katru cenu vajag visu vienkarshot un banalizeet. Dalja sievietes buutibas patieshaam ir tajaa, ko sheit apraksta, bet cilveeki (arii sievietes!!!!!!!) ir tik dazhaadi. Un laujiet visiem pashiem izveleties SAVAS veertibas un kas taad iisti ir sieviskiba.

     
     
     
  • Laura

    Kāds sviests.

    Tiek runāts par to, kā mūsu prātos iedzen ideju par to, ka jābūt darbam un karjerai, tajā pašā laikā mūs visas presējot pēc sava parauga – sievietei jābūt mājsaimniecei un viss.
    Mana mamma vienmēr gribēja runāties un reti darba stresu izgāza uz mani. Pēc iespējas mazāk tiku nogrūsta pie “svešām tantēm”, viņu vienmēr interesēja, kas ar mani notiek, kas man patīk, kas nepatīk. Viņa vienmēr izrādīja savu mīlestību. Šobrīd kļūdos, rakstot to pagātnes formā, jo tas tā ir vēl joprojām.

    Bet es gribu karjeru, es gribu pieredzēt to, ko pasaule piedāvā, es gribu pilnveidot sevi. Ģimene nav mana dzīves misija. Mana dzīves misija ir darīt labu visiem, kam varu, kamēr vien varu.
    Un bērni man būs tikai tad, kad es zināšu, ka man būs viņiem ko sniegt, ka man būs laiks viņus audzināt pašai.

    Es nebūšu vīra kreklu gludinātāja. Mani bērni redzēs, ka pasaule ir plaša un iespēju ir daudz. Es būšu tāda māte, kas ne tikai atbalsta, bet arī iedvesmo. Es būšu daudzpusīga un interesanta persona pati par sevi, bet saviem bērniem es varēšu iemācīt tik daudz ko vairāk kā kāda meiča, kura visu mūžu laiku veltījusi tikai vīram un bērniem.

    Lūdzu, neizliksimies, ka ir tikai divi grāvji. Vērtības izkropļotas ir tiem, kas uzskata, ka katram dzimumam ir kaut kāda konkrēta “misija” un nekam vairāk dzīvē nebūtu jābūt.

     
     
     
  • gunta

    Natālijas Bogdanas rakstā ir tik pat daudz izkropļojumu,cik visā sabiedrībā. Par visu, kas mums svarīgs,ir jādomā tieši tik, cik jādomā. Jo mēs esam daudzšķautņainas būtnes un mums ir svarīga jebkura pašrealizācija. Pašrealizācija ir gan kā ģimene, tā arī darbs, atpūta…vis kas. Mēs pirmām kārtām esam cilvēki un tikai pēc tam mātes, sievas. Un mūsu bērni arī nav nekādi mazi puņķaini knēveļi, kuri visu laiku uz rokām jānēsā. Viņu Dvēseles šobrīd ir daudz labākā apziņas stāvoklī, kā mūsējās un viņi mumspaldies nepateiks, ja mēs sevi upurēsim ģimenei.
    Esmu šo rakstu lasījusi Draugu DG. Jau tad sapratu, ka sievietes, kuras mostas,nereti pa taisno ielec otrā grāvī- virtuvē pie katliem, mājā pie bērnu pārtaisīšanas par nākamajiem sabiedrības paraziķikiem.

     
     
     
  • opā! Kādas mēs feministes! Tiešām nevar atrast vidusceļu. Nu ,ja pašas saprotam, ka negribas mājās ar bērniem, tad nedzemdējam vairāk nekā iedomājamies. Nu visām medaļas vajag, it īpaši jau tām , par kurām raksta “Lilita” citāts: – Kā ari tām sievietēm,kas strādā, izklaidējas ar vīru,atpūšas, un vēl atrod laiku mīlēt bērnu.
    Tad jājautā šādām sievietēm ko nozīmē atrast vēl laiku mīlēt bērnu? Nu, kapēc jums vispār tas bērns vajadzīgs. Ķekša dēļ , vai tapēc , ka vīrs grib? Jūs taču esat “pašpietiekamas ” sievietes ar savām vēlmēm un uzskatiem par karjeru un ģimenes dzīvi. Nevarat , neprotat savienot to visu, tad nedrīkst vainot visu citu, tikai ne sevi. Arī Lilitas P.Sā ir sarakstītas pilnīgas blēņas.Jauku dienu Jums visām un mīliet savus vīrus, bērnus un otrādi!

     
     
     
  • Antons

    Lielākā sabiedrības daļa ir dumja un interneta komentāros to var ļoti labi redzēt….
    Visam un vienmēr var piesieties, bet šim rakstam piekrītu neiedziļinoties sīkumos.
    Ja reiz sieviete un vīrietis ir ieplānojis bērnu, tad pēc bērna piedzimšanas aizmirstiet savas trulās vajadzības… Jūs esat radījuši cilvēku par kuru turpmākos gadus būs jārūpējas, jo sevišķi pirmos gadus. Jūs esat atbildīgi par viņu, nevis vecmamma, aukle vai skolotāja, bet Jūs!
    Visvairāk esmu šokēts par lielāko vairuma sabiedrības uzskatiem, ka bērnudārz ir kas labs un vienalga vai kāds vecāks var palikt ar bērnu mājās vai nē, viņam ir jāiet tai bērnu dārzā. Šausmas! Kādi tie bērni pēc tam izaug… un valsts tik stāsta ka tūlīt sacels un arī ceļ bērnu dārzus un visi (VISI) varēs savus bērnus sabāzt tajos būros. Valstij protams izdevīgi, abi vecāki strādā, mazāk pabalsti vairāk iekasēti nodokļi. Un tikai retais vecāks ir spējīgs ar bērnu dzīvoties pa mājām. No nevarīgiem vecākiem izaugs vēl trulāki bērni…

     
     
     
  • Lauma

    Man patika raksts. Saskan ar manām sajūtām. Šobrīd es skrienu un ņemos, un ļoti laba šobrīd izskatās mana karjera, bet iekšā gribās vīrieti blakus tādu, uz kuru var paļauties. Tā lai es varētu atslābt, un audzināt bērnus, ja vēlos. Jo dziļi iekšā es vēlos. Tā lai man nav jāuztraucās par to vai ģimenei un bērniem viss būs kārtībā, ja es apstāšos savā skrējienā.

    bet re- sievietes paliek stiprākas, pašas visu var, un vīrieši paliek vājāki, atslābinās, jo nav vairs viņi tik vajadzīgi, pēkšņi sievietes var iztikt arī bez viņiem..

    Es gribētu būt sieviete, atļauties būt arī maiga un vāja, un nemaz nebūtu garlaicīga, tās gan ir muļķības (to es izlasīju kāda komentāros), tad es varētu īstenot tās savas šķautnes, kas patiesi ir interesantas un dzīvīgas, es varētu atkal gleznot, un dziedāt, biežāk spēlēt klavieres, rakstīt dzeju, tūkstošiem lietu manā dvēselē dejo, bet, kamēr mana karjera ir galvenā, tikmēr patiesi skaistās un svarīgās lietas ir jāatstumj malā, jo šajā pasaulē labāk maksā par vīriešu lietām.

    Nu re. Sievietes ir dažādas, tāpat kā vīrieši. Dažām sievietēm patīk būt stiprām un varēt visu pašām. Un dažām atkal ne. Un šķiet, ka priekš tām maigajām šobrīd dzīves apstākļi ir mazliet nepiemērotāki. Tieši valdošais uzskats. Valdošo uzskatu var redzēt šeit esošajos komentāros, kur izskatās ka sievietēm pārsvarā gribās varēt visu pašām. Bet mani valdzina spēks kas ir sievišķības vājumā, tajā klusajā mājas pavarda kurinātājā. Tikai nevajag to noplicināt līdz “sēž mājās un neko nedara”. Mājas pavards ir maģija, kuru gandrīz neviena no mums vairs nav redzējusi. Sieviete kas spēj saturēt kopā ģimeni ir lielāks spēks kā sieviete, kas spēj vadīt uzņēmuma kolektīvu. Bet, tās ir tikai manas domas, un noteikti- par to otro labāk maksā 😀

    Lai veicas, stiprās un varošās, un lai veicas, maigās un valdzinošās. Galvenais tomēr ir būt tam, kas patiesībā esi- tur arī ir viss spēks. :)

     
     
     
  • Sisis

    Mana mamma audzināja savus bērnus pati (60 tajos gados), mūs arī neveda uz bērnudārziem, par ko esmu ļoti pateicīga. Apmeklējām dažādus pulciņus. Arī es audzināju savus bērnus pati, bez bērnudārza. Dzīvojām bez stresa un steigas, izbaudot ik mirkli… mācījāmies klavieres, dejojām tautasdejas… Esmu laimīga mamma, superīga sieva un perfekta darbiniece. Katra ir pati atbildīga par savu bērnu laimi un arī zināmā mērā par vīra laimi un savu ģimeni. Nevajadzētu vainot citus. Ja gribas pašai skriet no bērniem prom, no mājas laukā – tad jājautā – kamdēļ bērni bija vajadzīgi… ja darbs svarīgāks par mazo mīļumiņu… Vecumdienās būs ko nožēlot – palaisto zelta mirkļu kad bērni auga…

     
     
     
  • Ina

    Shis liekas kaa izrauts no 50 -60 ajiem gadiem.:( Izklausaas jau skaisti, kad taa uzraksta uz “papiira”, bet, atvainojos – realitaatee “izvest” cauri shaadu modeli sievietei druadeetu ar totaalu izdegshanu, vientuliibu un neapmierinaatiibu ar dziivi. Kaapeec, jautaasiet? Nee, ne taapeec, ka shaadai dziives izveelei buutu mazaaka veertiiba, nebuut nee… Jo tas tieshaam IR veertiigi un skaisti – buut maatei, sievai, utt., bet – mums katram ir vajadziigs noveerteejums… Pat maajsaimniecei.:) Reaalajaa dziivee diemzheel reti kursh viirs (kaa otra “balanseejoshaa” puse gjimenee) liek savai ziedojoshai sievai justies noveerteetai… Nemaz jau nerunaajot par sabiedriibu… Parasti vinjas ieguldiijums tiek uztevrts kaa kaut kas pashsaprotams. Turklaat, un tas nav mazsvariigi, maajsaimnieces darbs ekonomiski patiesiibaa tiek “sodiits”… Tu audzini naakamos darba njeemeejus un nodoklju maksaataajus, ruupeejies, lai tavam viiram buutu nepiecieshamais, lai pelniitu SAVU pensiju, bet tu pati paliec vecumdienaas tukshaa…Taa kaa – nolaidiisimies ka uz zemes. :) Sheit aprakstiitaa ziedoshanaas lai paliek “barbinjaam”. Varbuut esmu akla, bet neesmu speejiiga saskatiit sho ziedoshanaas skaistumu izpauzhamies REAALAJAA DZXIIVEE.

     
     
     
  • Iluta

    Tieši tā, raksts domāts tām, kas nebaidās kļūt par mājsaimniecēm. Tikai un vienīgi mājsaimniecēm… Tādējādi riskējot palikt vienas, ja nu zaudēta otrā puse jeb vīrs, riskējot dzīvot nabadzībā skaitot katru eiro centu paliekot vienas, riskējot nepelnot sev vecumdienām pensiju… Mūsdienās reti kurš vīrietis parūpēsies par sievietes labklājību pēc šķiršanās, reti kurš dod naudiņu sievietei priekš pašas tēriņiem… Tāka pirms šadu dzīves mideli izvēlamies, labāk apdomājam divreiz. Esmu jaunā māmiņa un saskaros ar grūtībām izdzīvošanas jomā, lai gan tiek maksāts niecīgais vecāku pabalstiņš.. Viss maksā naudu…. Pati bērnībā šāda raksta minētā modeļa ietvaros dzīvoju trūkumā, jo tēvs nomira… Tāka ja nerūpēsies par savu labklājību, neviens cits sievietes vietā to nedarīs..

     
     
     
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata