Rīts vēl ir aizmidzis un lēnīgs. Pulkstenis rāda astoņas minūtes pāri septiņiem. Laukā aiz loga čirkstinās zvirbuļi un virtuvē virmo saldi rūgtens smaržu kokteilis – tikko vārītas kafijas rūgtenais aromāts sajaucies ar medaini saldo, vakar lasīto liepziedu aromātu. Kafija ir stipra un rūgta. Un šobrīd man ir pilnīgi vienalga, vai to dzert skaitās pareizi vai nepareizi – man katrs tās malks ir gards un īpašs.

Maigi dzeltens un smaržīgs liepziedu mākonis guļ uz mana galda un auklē sevī liepas maigumu, bišu sanoņu un vasaras pilnbrieda garšu un ietin mani siltā un saulainā vasaras sajūtā. Liekas, ka sirds un ķermenis smaržo tiem līdz.

Mirklis! Domas pašlaik nestaigā vakardienas ceļus un arī vēl neskrien rītdienai pretī. Vienkārši ļaujos šim brīdim – baudu to.

Vai tu arī pazīsti šos mazos mirkļus? Droši vien. Tie ir tik pilni ar sajūtām, garšām, smaržām un skaņām. Šie mazie mirkļi ir tik patiesi un īsti. Taču īsi, jo…

Tūlīt jau prāts ņems mūs pie rokas un vedīs un vedīs un vedīs. Vedīs vakardienā, analizēs, kritizēs, vērtēs, un vedīs rītdienā – plānos, kārtos un rēķinās.

Gudrās grāmatās raksta, ka laimīgi ir tie cilvēki, kas savu dzīvi prot dzīvot šeit un tagad – šajā brīdī. Izbaudīt. Viņi dzīvi redz savādāku, krāsaināku un spilgtāku, un tiem nav vajadzīgi milzīgi sasniegumi, lai pierādītu savu nozīmīgumu. Taču pēc statistikas tieši šie cilvēki bieži vien sasniedz daudz vairāk, kā tie, kas dzenas pēc panākumiem.

Mēs diemžēl ļoti bieži esam aklas un kurlas pret notiekošo tieši tagad, šobrīd. Atceramies notikumus pagātnē, domājam kā varējām rīkoties tā vai citādi, kā būtu bijis pareizāk, ko varējām darīt savādāk. Pārmetam sev un skatāmies atkal atpakaļ, darot pāri pašas sev. Tas atņem spēku un prieku, jo dzīvojam tur – pagātnē. Tas ir ceļš uz nekurieni. Pagājis laiks un tur neko vairs nevar mainīt.

Vai tieši otrādi, gaidām rītdienu un parītdienu, vai arī vēl tālāko „gaišo” nākotni, kas atnesīs kāroto. Piepildām kādu vēlēšanos, sasniedzam kādu mērķi, bet vai spējam priecāties un izbaudīt to? Reti gan. Parasti jau rindā stāv vēl pieci citi mērķi, kas jāsasniedz. Un tādējādi, pazaudējam visu dzīves jēgu, nespējot „izgaršot” tieši šo stundu, dienu un minūti. Kaut arī tas būtu pavisam kas mazs un niecīgs, kāda maza veiksmīte vai vienkārši priecīgs notikums, mēs varam uzlādēties no tā, gūt baudījumu un gandarījumu. Ne tikai varam, bet tieši tā arī ir mūsu dzīve – izdzīvot un sajust katru mirkli. Bet mēs gaidām atvaļinājumu, gaidām brīvdienas, gaidām sauli, kad izaugs bērni, kad satiksim savu vīrieti, kad nopelnīsim pietiekoši daudz naudas… Tā arī gaidām, bez šodienas.

Mums jāiemācās novērtēt šis brīdis. Rāma darbdiena ar kolēģu smaidiem, miera minūtes iegrimstot grāmatas lasīšanā, vasarīgās ainas, kas slīd gar tramvaja logiem, braucot ikdienas gaitās, tikko pļautas zāles smarža, vīra mierīgā elpa blakus no rīta mostoties. Tik ierastas un parastas lietas, taču ko tās nozīmē mums? Dzīvošana šodienā mūs piepilda, stiprina, bagātina, izkrāso, liek justies labāk – sajust savu esamību šajā mirklī. Ieraugam tik daudz jauna, kas patiesībā nemaz nav jauns, tikai neesam to pamanījušas.

Kā to panākt? Jāmācās apstādināt prāts. Domas jau vienalga nāks un ies, taču jāiemācās tās kontrolēt. Atkal darbs pašai ar sevi. Protams! Taču tas viss tieši pašas labā! Mēs esam tik ļoti vērstas uz sevi, ka dzīve paskrien garām. Tepat viss ir – šodien. Un tieši šodiena ir tā diena, kad es radu rītdienu. Taču, kamēr rītdiena nav pienākusi, tu taču vienalga neuzzināsi iepriekš vai viņš tev rīt pazvanīs, vai priekšnieks palielinās algu un vai rīt līs lietus. Bet varbūt patiesībā viss būs pavisam citādi, taču tas ir jāsagaida. Kāpēc tad ļaut prātam dzīvot tur, ne šeit?

Mēs esam pārtikušas un mums ir darbs, veseli bērni un mazbērni, ir vasara un saule, ir ģimene, kam gatavot gardas maltītes vai arī vienkārši sasmērēt sviestmaizes brokastīs, taču, ja nemācēsim par to priecāties, izdzīvot šos mirkļus, tad būsim nelaimīgākas par tām sievietēm, kurām tā visa nav, taču viņas prot dzīvot šodienā un ir laimīgas ar to, kas viņām pieder šobrīd.

Un vēl kas. Ļaujot savām domām dzīvot vakardienā vai rītdienā, mēs nespējam kvalitatīvi paveikt tās lietas, kas ir jāizdara tieši šodien. Mums taču katrai ir savi darbiņi, lielie un mazie, dažādi pienākumi un mēģināsim tos padarīt pēc iespējas patīkamākus. Visi darbi jau nav iedvesmojoši un patīkami, ir arī tādi, kuriem grūti pat pieķerties, taču, tā vai citādi, tie vienalga ir jāpadara. Un, kāpēc gan nepadarīt tos mazliet baudāmākus?

Nu kaut vai gatavojot vakariņas, kad liekas izdoma galīgi nestrādā un esi nogurusi, mēģini atslēgt šīs domas un padarīt procesu mazliet īpašāku – ieslēdz labu mūziku, pievieno jaunas garšvielas ēdienam, ieliec svaigus ziedus vāzē vai varbūt domās vienkārši svētī ēdienu ar domu, ka tu gatavo no sirds saviem mīļajiem. Pavēro savas sajūtas tajā visā, un tu pilnīgi noteikti sajutīsi, cik ļoti ir mainījies šis brīdis. Un to esi mainījusi tu pati! Jo esi šeit un tagad un izdzīvo to. Mēs katra varam radīt savu šodienu – vieglāku un priecīgāku vai nogurušu, garām skrejošu un nepersonisku.

Reiz kāds cilvēks, kas man ir ļoti palīdzējis izprast un paskatīties uz daudzām lietām savādāk, man mācīja, ka „Prāts vienmēr sirdij padod roku.” Tikai mums atliek savu prātu ievirzīt pareizā gultnē. Tas ir apmēram tā kā ar gaismu… Ja ir tumšs, tad tu slēdzi ieslēdz un top gaišs, taču, ja ir jau gaišs, tad slēdzis tiek izslēgts. Atnāk pagātnes domas, kas neliek miera, izslēdz! Jo ir gaišs, ir šodiena. Ieraugi smejošus bērnus parkā, ziedošu puķi kaimiņu logā vai rokās sadevušos jauniešus uz ielas, ļauj vaļu priekam. Dzīve šodien ir ne tikai tā, kas skar tevi personīgi, tā ir arī tā, kas mutuļo tev apkārt.

Klejo tava doma tālumā, vai būs rīt tā vai citādi, izslēdz to – ir šodiena – tu esi gaismā, jau šobrīd ap tevi notiek tava dzīve. Zied liepas un san pilnas ar bitēm, gatavojas ķirši, tirgū smaržo svaigas dilles un svaigi sālīti gurķīši, tas viss notiek ar tevi – šeit! Tik daudz kas nemaz nenotiek no tā visa, ko mēs cenšamies iztēloties rītdienā. Taču šodiena ir spēka pilna un šeit tev ir vesels darbalauks, ko vari piepildīt ar savu izdomu un attieksmi. Un saņemsi pretī mundru noskaņojumu un gaišu sajūtu.

Nodarbojies ar sevis vērošanu un domu kontroli. Iepazīsti savas domas un jūtas, mācies atpazīt savas vēlmes. Un dari to, kas tev patīk un sagādā patīkamas sajūtas – tas atnesīs veiksmi. Tad, kad ieklausāmies sevī un esošajā mirklī, tad atveras ļoti liels enerģijas potenciāls, ko varam radoši izmantot.

Palīdzot arī tīri tehniski vingrinājumi, jo prāts jau vienas dienas laikā tev nepiekritīs būt sabiedrotais, vajadzēs pacietību – katru dienu testē sevi. Mēģini, kad ir slikts noskaņojums, vismaz 3 minūtes pie spoguļa smaidīt sev. Muļķīgi? Varbūt! Bet varbūt arī ne, jo, to tu redzēsi tikai tad, kad sajutīsi, kā ar laiku mainās tavas sajūtas. Kaut vienu nodarbi sāc piepildīt ar ko jauku, sev patīkamu un redzēsi – rezultāti neizpaliks.

Vasara ir pilnbriedā. Vēl gaisā virmo Dziesmusvētku enerģija un gaišums, jūrā ūdens silts kā piens un pēdas glaužas gar saulē sasilušajām, skanošajām smiltīm. Dārzā jau no koka var plūkt ķiršus un baudīt, gatavas upenes un avenes. Un mežā melleņu mētras ar zili samtainām melleņu ogām… Mmm, kāds gardums – mellenes ar pienu! Un no rītiem miglas vāli, kas izklīstot, pamazām ļauj saulei vaļu.

Jaukās un saulainās meitenes! Ļaujam vaļu savām sajūtām – paskatāmies apkārt, ieelpojam, izgaršojam, izsmaržojam un sajūtam prieku –izbaudām visu šo, ko mums dāvā katra diena, katrs mirklis. Un mēs kļūsim kaut vai par drusciņu saulainākas un tāda kļūs arī mūsu dzīve. Saulaina!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: domas, dzīvot šodienai, enerģija, sajūtas, šodiena