Viss tik un tā nāk īstajā laikā…

 

sieviete_un_rudensVai atceries? Šis būs TAS buduāra stūrītis, kurā varēsim palasīt vēstules, kas nav adresētas tikai man vai Sarmītei – tās ir mūsu lasītāju pārdomas, rindiņas, kurās ir gan prieki, gan sāpes, gan atmiņas, gan sapņi …Un varbūt kādai tās palīdzēs – varbūt pašai rakstītājai, varbūt tai, kas lasa tobrīd un jūt to pašu. Raksti arī tu, ja tev ir kas pasakāms, ja tev ir kas uz sirds…

Sveika, Aijuk!

Paldies, ka apjautājies… – es dzīvoju neslikti, precīzāk sakot, labi! :) Patlaban radošās izpausmēs vairāk nodarbojos ar garšīgu ēdienu gatavošanu, skaistu zeķīšu, cimdiņu un citu adījumu veidošanu, un patlaban visintensīvāk pašdarbojos ar sāpju iz bērnības atrisināšanu, noņemšanu (nevis iedzīšanu dziļāk zemapziņā). Pamazām pašdakterējoties, šķiet, topu par cilvēku, kurš varētu palīdzēt citiem :). Pieredze tak ir mūsu bagātība!

Pārliecinājos, ka V.Siņeļņikovs ir ļoti gudrs kā psihoterapeits, jo dzīvē beidzot uzskatāmi ieraudzīju, cik ļoti mūsu zemapziņā ieslēgtās programmas iedarbojas uz apkārtējiem cilvēkiem.

Savu dzīves atgadījumu, kas bija kā no viņa grāmatas rakstīts, sanāk gandrīz aprakstīt kā lasītājas vēstuli. Varbūt šoreiz nesanāks sakarīgi un publicējami, bet uzlabotais variants (Aijas piezīme: nekas netika uzlabots Smaidiņš) varbūt noderētu arī citiem pārdomām, cik ļoti mums visiem vajadzētu censties apzināties tos mezglus, kuri iegūti gan bērnībā, gan vēlākā dzīves posmā, lai, ieraugot mūsu līdzās esošo cilvēku rīcībā mūsu iekšējo programmu realizāciju, apzinātos, ka mūsu līdzcilvēki nebūt nav pie vainas, ka jāuzdod jautājums sev "kas varētu būt manī par iemeslu otra cilvēka rīcībai pret mums".

Mūsu līdzcilvēki un viņu rīcība, izturēšanās pret mums, ir mūsu spogulis. Man bija interesanti ieraudzīt jaunajā sev vidē (jaunajā mājvietā, kurā dzīvoju vienā mājā ar vairākiem cilvēkiem) kā spogulī tās pārmaiņas, kuras biju centusies ieviest ar intensīvu sevis uzlabošanas darbu. Bet, sanāca vēl labāk! :) Man tika dota iespēja aktualizēt un beidzot kārtīgi atrisināt savu lielāko bērnības sāpi, precīzāk, bērna, kuru pamet vienīgais labais, patiesi beznosacījuma mīlestībā mīlošais cilvēks, paliekot nelaimes ielejā, kurā visi ir nelaimīgi un mīlestībai, priekam un atbalstam nav vietas.

Vismaz beidzot redzu galu un malu savām sāpēm, kuru šķiet bija ļoti, ļoti daudz, neaptverami daudz! Sāpēm, kuras bija aizliegtas, lai nesodītu, iedzītas dziļi, dziļi zemapziņā. Kuras deva pieredzi, ka izvēlē starp mīlošo, gaišo, veselīgo un atkarīgo, vardarbīgo, ir jāizvēlas sliktais. Pieredze, ka vardarbīgais, protams, darīs nelaimīgu, bet nesāpinās, jo nepametīs. Vairāk sāp tas, kas saistīts ar mīlestību, vai ne?

Esmu ļoti pateicīga cilvēkam, kurš, pats neizprotot kādēļ, rīkojās tā, lai dzīvē realizētu manu zemapziņas programmu "ka labais vienmēr pametīs un sāpinās". It kā nekas jau nav noticis, kaimiņu puisis, nesaprazdams manu vārdu un uzvedības motīvus (es skaļi un bieži izteicu viņam komplimentus, pieradināju pie garšīgām vakariņām, un nesaprotot kāpēc, bet ļoti vēlējos ielīst viņam padusē, lai mani samīļo un kā bērnībā – pasaka, ka esmu visvislabākā, vismīļākā un kaut kā savas izjūtas mēģināju viņam izteikt), nodomāja, ka gados vecākā sieviete viņā ir samīlējusies un pieklājīgi atteica, ka viņam ir meitene, ko pēc tam apliecināja ar atbilstošu rīcību – pēkšņi viņam radās meitene, kura bija pamanāma arī īres vietā :). Man tas bija ļoti, ļoti veselīgi, jo tikai atbilstošā apstākļu kombinācijā varēja dziļi zemapziņā iedzītās vēlmes un sāpes izlīst ārā un gribēt, lai tās, tā teikt, apmierina. Protams, psihosomātika, parādījās spilgti – sirdī dūra, asinsspiediens augsts, smakšana no gadiem ilgi norītajām emocijām, kuras pēc tam tās raudāju un klepoju ārā. Ļoti palīdzēja svētie Noslēpumi jeb Sakramenti – Grēksūdze un svētais Vakarēdiens.

Protams, pārmāc brīžiem grūtsirdība un mazdūšība, vēlme būt mazai. Bet, ļoti labi palīdz asaras, atbalsta pilnas sarunas ar tuviem cilvēkiem (manā gadījumā-draudzenēm) un izklepošana, izspļaušana ārā. Sajūta tāda, ka emocijas it kā būtu atzipotas un nu kā strutas pamazām virzās augšup no dziļumiem, krājas mūsu sirdī un smacē tik ilgi, kamēr izklepo, izspļauj, citam varbūt izkliedz vai izraud. Tad paliek arvien vieglāk, vieglāk, kamēr pamazām diskomfortablās izjūtas ir beigušās, dzīves prieks un adekvāta situācijas izjūta ir atgriezusies normālā apjomā.

Apzinos, ka iekšējā sāpe, sāpīte lika "piezīmēt ūsas" jeb situāciju veidojošajām personām piedēvēt arī tās īpašības, kuras ir nepieciešamas pilnai ainai. Patlaban man ir pacietība, lai pamazām izsmeltu, izspļautu, izklepotu, izčurātu un citādi dabūtu no savas dvēseles, sirds, miesas un prāta ārā, un dzīvotu vēl veselīgāk un priecīgāk. Un vēl šobrīd man ir interesanti, kādas tieši "ūsas" es esmu "piezīmējusi" kaimiņpuisim, protams, nebrīnos, ka arī realitātē talantīgam, izskatīgam un sportiskam, bet kādas? Tā es labāk sapratīšu, kādu patiesībā es vēlētos to vīrieti, ar kuru laimīgi iet pa dzīvi. :)

Tāda, lūk, ir mana patreizējā darbošanās. Ļoti intensīva un ļoti, ļoti laba, jo dvēseli un psihi dziedinoša! Ir tik patīkami un labi apzināties, ka atrisinātie mezgli nākotnē vairs netraucēs! Ka iespēja kādubrīd kļūt neadekvātai arvien mazinās! Ir prieks, ka tālāko dzīves ceļu varēs iet brīvākai, sevi mīlošākai, lolojošākai! :) Tāds, lūk, labs man tagad ir dzīves brīdis.

Vakar, ejot mājup pa sausajām, dzeltenajām lapām, tās vācot skaistā buķetē, pamanīju, ka lapām forma ir ļoti zīmīga, Dieva mīlestību apliecinoša. Kļavām lapa izskatās kā Dieva svētības starojuma iz sirds zīmējums, bērziem lapas ir kā sirsniņas un liepām – kā lielas sirdis, kastanim – kā Svētās Trijādības atainojums, bet vēl kādam man nepazīstamam kokam bija kā balts medaljons – Dieva dotā talanta zīmodziņš. Bija patīkami un sirdij sirsnīgi apzināties, ka Dievs visur dabā ir atstājis Savas mīlestības atspoguļojumu, atgādinājumu, zīmējumu, simbolus.

Atvaino, ka sūtu atbildi ar kavēšanos, laikam vakar vēl nevajadzēja, jo darbā nepietika laika un mājās tā arī vēl nav ērtas interneta piekļuves. Laikam vēl internets nebija jāizmanto, jo viss tik un tā nāk īstajā laikā un vietā, īpaši cilvēkam, kurš uzticās Dievam, Sargeņģelim un zemapziņai. :)

Marija Dace

Interesanti raksti :

  •   24.oktobrī plkst.20:00 “Laiks ir nemainīgi mainīgs. Mirklis, kurš vēl nav pienācis un ir jau aizgājis.Lineārā skatījumā laiks ir ierobežo ...

  •   Patiesībā, vienam mūsu dzīves procentam ir nejauks ieradums mūs pārsteigt pēkšņi. Mēs visi ciešam no kāda "pēkšņi" sindroma. ...

  •   Dziediet ne viņam aizejot, bet mums paliekot... Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņam ...

  •   Kad mēs sasniegsim savas dzīves galu, vienīgais, kam būs kāda nozīme, tā būs tā mīlestība, kuru mēs atdevām un, kuru saņēmām. Savā ceļoj ...

  •   Šo vēstuli saņēmu pirms dažām dienām, kad pēc savas 50-gadu jubilejas nosvinēšanas atgriezos atpakaļ ikdienā. Un to izlasot, uzreiz palūdz ...

 

Tags: ,

Atbildes pavisam: 1

Man ir ko teikt »

 
  • Sarmīte

    Malacis, Marija Dace, ka esi uzdrošinājusies tik patiesi stāstīt par sevi un savām sajūtām, par to lielo darbu, ko esi sākusi darīt pati sevis labā. Domāju, ka ļoti liela daļa no mums – sievietēm, var apliecināt to pašu – tad, kad esam gatavas, pie mums atnāk risinājums – vai nu kāda cilvēka personā, vai pie mums nokļūst nepieciešamā informācija vai vēl kas cits, taču lietas sāk notikt. Un notikt uz labu!
    Katram jau ir sava pagātnes pieredze, kļūdas, šķietamie un arī reālie pāridarījumi … Un tajā mirklī, kad varam tiem pasniegt roku un izlīgt ar savu dzīvi, pasaule atveras pavisam citās krāsās un priekā. Protams, lai to izdarītu, vajag drosmi, un Tev , Marija Dace, jau tā ir! Lai izdodas arī tupmāk !

     
     
     
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata