Stāsts par vienkāršu labestību

par_labestibuMums katram ir savas atmiņas par bērnību – jautras, smieklīgas, aizkustinošas un skumjas. Bērnībā, protams, krāsas šķiet spilgtākas, debesis – zilākas, koki – lielāki, bet labestība – nemainīga. Un šis stāsts ir par vienkāršu cilvēcisku labestību.

Ziemassvētku vakarā, pārskatot mammas vecās vēstules, es atcerējos kādu viņas stāstītu stāstu:

Es mammai biju vienīgais dēls. Viņa apprecējās vēlu un ārsti viņai aizliedza dzemdēt. Ārstus mamma neklausīja un pati uz savu galvu novilka līdz 6 mēnešiem un tikai pēc tam pirmo reizi devās uz sieviešu konsultāciju. Es biju gribēts bērns un visi mani ļoti mīlēja: vectētiņš ar vecmāmiņu, tētis un pat mana pusmāsa, bet mana mamma pat katru puteklīti no manis noslaucīja!

Mamma sāka strādāt ļoti agri un pirms darba viņai vienmēr mani bija jāaizved uz bērnudārzu. Lai paspētu uz darbu, mamma brauca ar pirmajiem autobusiem un tramvajiem, kurus kā likums, vienmēr vadīja vieni un tie paši šoferi. Mamma izkāpa ar mani no tramvaja, rikšiem aizveda līdz dārziņa vārtiņiem, atdeva audzinātājai un skrēja līdz pieturai atpakaļ un gaidīja nākamo tramvaju.

Pēc dažiem darba kavējumiem viņu brīdināja par atlaišanu no darba, bet par cik mēs dzīvojām kā visi – ļoti pieticīgi, un ar vienu tēta algu izdzīvot nevarējām, mamma, sirdij sažņaudzoties, pieņēma lēmumu: izlaist mani, trīsgadīgu mazuli, pieturā vienu, cerot, ka no pieturas līdz bērnudārza vārtiņiem es aiziešu pats.

Jau ar pirmo reizi mums viss izdevās, kaut arī šīs sekundes mammas mūžā bija visgarākās un visbriesmīgākās. Lai ieraudzītu vai es iegāju pa vārtiņiem vai arī vēl velkos, viņa šaudījās gar pustukšā tramvaja logiem, kā tramīga stirna.

Pēc kāda laika mamma pēkšņi ievēroja, ka tramvajs no pieturas sāka kustēties ļoti lēnām un uzņēma ātrumu tikai tad, kad es biju aiz bērnudārza vārtiņiem. Tā turpinājās trīs gadus – tik ilgi, kamēr gāju uz bērnudārzu. Mamma nevarēja un arī necentās atrast izskaidrojumu tādai dīvainai likumsakarībai.

Viss tapa skaidrs tikai pēc vairākiem gadiem – kad es sāku iet skolā. Mēs ar mammu braucām pie viņas uz darbu un pēkšņi tramvaja vadītāja mani uzrunāja: „Sveiks, mazuli! Tu izaugi tik liels! Vai atceries, kā mēs ar tavu mammu tevi pavadījām līdz bērnudārza vārtiņiem?…”

Daudzi gadi ir pagājuši, bet katru reizi, kad es braucu garām šai pieturai, es atceros šo mazo savas dzīves epizodi un ap sirdi kļūst nedaudz siltāks. Šī sieviete katru dienu, pilnīgi nesavtīgi paveica vienu mazu, labu darbiņu – vienkārši nedaudz aizkavējot veselu tramvaju, viņai pilnīgi sveša cilvēka sirdsmiera dēļ.

**********************

Šis bija internetā atrasts stāsts… Varbūt arī tev ir kāds daudzu neievērots, bet tomēr tevis pamanīts mazais „labestības stāstiņš”? Pastāsti – lai ap sirdi siltāks kļūst ne tikai tev vienai…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  •   Mēs ļoti bieži ar savām mammām strīdamies, par ko vēlāk lamājam paši sevi. Pat, ja viņām nav taisnība, mammas mums vēl tikai labu...bet ...

  • Ja mēs visu cilvēci samazinātu līdz 100 iedzīvotāju ciemam (ņemot vērā visas proporcionālās attiecības), tā, lūk, izskatītos šī ciema iedzīvotāj ...

  • 1. Cieni katru cilvēku, jo Kristus dzīvo viņā. Esi atsaucīgs otram cilvēkam, tavam brālim! 2. Domā labi par visiem – ne par vienu nedomā slikti ...

  • Reiz dzīvoja kāda nabadzīga, reliģioza sieviete. Un pienāca diena, kad viņai nebija pat tik daudz naudas, lai pabarotu bērnus. Viņa sadūšojās un ...

  •   Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzi ...

 

Tags: ,

Ko citi saka:

Esi pirmais un pasaki kaut ko!
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata