Par attiecībām, kurās otra ir par daudz…

attiecibas_un_egoisms

Šo publikāciju atradu interneta vidē (autore Arina Holina) un nolēmu to iztulkot, jo tēma, kas tajā skarta, noteikti ir pazīstama mums ļoti daudziem un daudzām.

– Kad es atveru dzīvokļa durvis un saprotu, ka mājās nav neviena, man negribas iet iekšā, – saka mans draugs.

Pēc šķiršanās ir pagājuši 4 gadi, bet joprojām mani ceļgali notrīc, kad veru durvis un saprotu: te neviena nav! Urā! Klusums. Neviens tev apkārt negrozās un necenšas dalīties ar garlaicīgajiem dienas notikumiem. Neviens neskatās seriālus un nerunā caur skype. Neviens necenšas tevi iesaistīt atslēgu, naudas maka vai skuvekļa meklējumos. Neviens necenšas pierunāt tevi doties uz kino vai pastaigā.

Jā, ir cilvēki, kuri nespēj paši aiziet uz kino. Vai pastaigāties. Ir cilvēki, kas nespēj vieni ceļot. Viņiem nezin kāpēc ir vajadzīgs partneris.

Tā ir pieņemts: ja tu mīli cilvēku, tad jūs smērējat viens otru ar līmi, pielīpat un tālāk visu darāt kopā. Un jums it kā („tjipa”) ir jautri. Tāpēc, ka esat divatā.

Jūs guļat vienā gultā, brokastojat pie viena galda, sēžat pie viena televizora.

-Tev nav bail no vientulības? – jautā draudzene.

Es vilcinos ar atbildi…Tāpēc, ka šādu jautājumu sev neesmu uzdevusi. Un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Vientulība – dzīve bez mīļākā? Bet kā tad visi pārējie cilvēki: draugi, paziņas, kolēģi, radinieki? Viņi neskaitās?

Jau vairākus mēnešus draudzene cenšas izšķirties ar savu kašķīgo vīru, bet neiet prom, jo nav atradusi nevienu aizstājēju. Pie tam, viņa ir patstāvīga sieviete, kura pati pelna. Vienkārši – viņai pat prātā nav ienācis, ka var palikt bez vīrieša un aiziet prom, tukšumā.

-Tātad, laikam, nebaidos,- es atbildu. – Vai vajadzētu?

Tiešām – vai vajadzētu un kāpēc?

Pieņemsim, es saslimstu. Es slimoju arī tad, kad dzīvoju kopā ar vīrieti un tas ir labi tikai attiecību sākumā, kad pat nakts vidū viņš gatavs skriet uz dežūraptieku pēc aspirīna un pa ceļam kaut kur pat nopirkt (vai saplūkt) ziedus.

Bet pēc tam, kad kaisle atdziest, tev var būt pat 39,2 un tu divas stundas vari, gar sienām turēdamās, rāpot uz tualeti, bet tavs „vistuvākais cilvēks” spēlē datorspēles un solās aiziet pēc zālēm, tiklīdz, beidzot, varēs „saglabāties” (saglabāt spēli).

Mani audzināja tēvs, kuram, protams, bija sievietes. Bet viņas ar mums kopā nedzīvoja. Un, ja tēvam bija gripa vai sunim kuņģa problēmas, tad viņš cēlās un gāja uz aptieku. Un nekas. Tika galā.

Nav tādu problēmu, ar kurām tu nevari tikt galā pats. Cita lieta – tukšums un bailes, kuras mīt tevī pašā.

-Es nekad neesmu dzīvojusi viena pati, man dzīvoklī vienai ir bail,- saka paziņa.

attiecibas_un_egoisms (2)

Tam ir nosaukums – autofobija. Patoloģiskas bailes no vientulības. Bailes palikt bez „spoguļa” – bez cilvēka, kurš atbalsta, atzīst, atspoguļo tavu noskaņojumu, mierina.

Cilvēka, kurš mokās ar autofobiju, tavā dzīvē vienmēr būs par daudz. Viņš skandalēs, ja neatbildēsi uz viņa īsziņām. Viņš manipulēs ar tevi un šantažēs ar „es bez tevis nomiršu” vārdiem. Viņš darīs visu, lai tev izpatiktu. Lai tikai nepaliktu viens.

Mans paziņa izšķīrās ar savu meiteni un piezvanīja man: „Brauc šurp! Es jūtos briesmīgi! Es neizturēšu!”. Labi, es atbraucu. Lai satiktu pie viņa vēl 10 cilvēkus. Viņš visiem lūdza pie viņa padzīvot, jo „netiks galā, jo nekad nav bijis viens”. Kad pienāca laiks un vairs neviens pie viņa palikt nevarēja, viņš izdarīja visu, lai savu meiteni atgrieztu.

Un te gribas vaicāt: viņam bija vajadzīga tieši viņa vai jebkura dzīva būtne, kas varētu ar viņu runāt?

Cits paziņa gadiem ilgi neļāva savai sievai ar viņu šķirties tikai tāpēc vien, ka baidījās palikt viens tukšās istabās. Viņš lūdzās, solīja, uzpirka. Un rezultātā viņa vienkārši no viņa aizbēga.

Cilvēki, kuri baidās no vientulības ir egoisti. Viņiem ir vienalga, kas esi tu, viņiem svarīgs tikai klātbūtnes efekts. Viņi paši nespēj būt laimīgi – un neļauj tādiem būt citiem.

Mana drauga māte sadzērās tabletes tikai tāpēc, lai dēls, atnākot no skolas, atrastu viņu esam bezsamaņā. Viņa domāja – viņš piezvanīs tēvam, kurš aizgāja pie citas sievietes. Bet viņš piezvanīja vecākajam brālim. Tēvs, starp citu, uz pāris mēnešiem atgriezās, bet tikai, lai situāciju normalizētu.

Bailes no vientulības sastopamas tik bieži, ka liekas, ka tas ir kaut kas normāls. Bet visvisādi dzejolīši un dziesmas to vēl padara romantiskāku – par brīnišķīgas mīlestības daļu, kas mums liek ciest. Kino un dažādi seriāli šo fobilu uztur vēl vairāk: redz, ja tu būsi viena, tā arī nomirsi, aizrijusies ar tabletēm…Sviests.

Cilvēks, kurš „vienīgās (-ā) dēļ gatavs sev padarīt galu, pārdzīvo, raud un grauž sienas – tas ir pozitīvais tēls. Visi sapņo tikai par tādu. Līdz brīdim, kamēr šāds pacients tevi neaprīs dzīvu.

Kultūra ir atzinusi psihozes un padarījusi tās par sentimentālo jūtu daļu. Laikam tāpēc tagad ir tik populāri seriāli, kā, piemēram, “Bones» vai “Bridge», kur galvenās varones (nezināmu iemeslu dēļ tās vienmēr ir sievietes) ir racionālas un visām šīm liriski histēriskajām muļķībām netic. Viņas ir inteliģentas, gudras un spēj analizēt, nevis piedzērušas elsot, klausoties Adeles dziesmas.

Šīm varonēm gribas ticēt, jo, ja godīgi, ciešanās un bailēs nav nekā interesanta. Tu veltīgi tērē laiku un spēkus. Bet viss, ko rezultātā iegūsti ir kuņģa čūla vai vairogdziedzera problēmas. Neko teikt – brīnišķīgs darījums!

Jukt prātā nevienam nevar aizliegt, bet nebūt nav obligāti jākļūst par šīs emocionālās šantāžas upuriem. Ja tevi mīl ar tādu spiedienu, ka gribas aizbēgt uz citu valsti – nepadodies! Tāpēc, ka tevi nemīl. Tavā vietā varētu būt ledusskapis, ja vien tas spētu it visam piekrist un nodarboties ar seksu.

Vienkārši ir jāapzinās, ka mīlestība vienmēr ir prieks. Pat, ja tā ir pagājusi, tevi nemoka zaudējuma sāpes, bet rodas tikai patīkamas skumjas un pateicība par to, kas bija labs.

Ja jūsu attiecībās viss ir citādi – tas nozīmē, ka tu esi nozvejota uz dzīvas ēsmas. Un tevi tur ķīlniekos. Kliedz pēc palīdzības! Glāb savu dvēseli!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  • Žurnāls Forbes ir publicējis 2010.gada visaugstāk apmaksāto Holivudas aktrišu sarakstu un pārsvaru gūst „labākā vecuma” pārstāves! Sandra Bullo ...

  • Šoreiz  bez vārdiem un liekvārdības.   Neatkarīgi no tā vai tu esi māte vai meita,  vai tev šobrīd  25, 40 vai 65, ziema aiz l ...

  • Skatoties un klausoties šo video manās acīs sariesās asaras…Ne tikai par mums sievietēm pēc 50. Vispār par mums, sievietēm. Par mums cilvēkiem. Pa ...

  • Ja sievietei tās piemīt, no viņas vīrs nekad neaiziešot... Vācu sociologi aptaujāja vīriešus vecumā no 25 līdz 50, lai noskaidrotu uz kuriem tad ...

  • Šodiena ir tā diena, kas pieder mums, kad vēlos no sirds sveikt mūs visas kopā un katru atsevišķi! Gan māmiņas, gan vecmāmiņas, gan tās, kurām ...

 

Tags: , , ,

Atbildes pavisam: 4

Man ir ko teikt »

 
  • Inese

    Uh! Sis ir raksts ari par mani. Pec vairakam neveiksmigam attiecibam, esmu sapratusi- man patik dzivot vienai. Vienkarsi patik. Man nav ne vientuli, ne garlaicigi. Man ir mana briviba, kuru nemainisu ne pret kadam attiecibam……

     
     
     
  • edna

    Skumji, ka esam nonakusi pie atzinas, ka vienam ir labak….es ari esmu viena, sakumaa bija gruti, bet cilveks jau pierod pie visa.Problema jau taa, ka negribam macities dzivot ta, ka vajag, bet dzivojam ta, ka patik un te izpauzas musu lielais ego.Nemelosim sev, ka ir patikami, ja esi apslimis, tev gultaa pienes karstu upenu teju, kad rupejas par tevi, jo ciena un vertee otru…..mes esamiemacijusies skali melot,,,,,bet sirdii atrastaa atbilde bus pareizaa.
    Pie sevis ir jastradaa un ja to daris abi, tad vientulibu negribesies.

     
     
     
    • Piekrītu, Edna.

       
  • GG

    Precìzi,labak nevar pateikt!

     
     
     
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata