Reiz dzīvoja kāds būvdarbu vadītājs. Visu savu dzīvi viņš cēla mājas, bet tad viņš kļuva vecs un nolēma doties pensijā.

– Es dodos prom pensijā, – viņš teica darba devējam. – Abi ar sievu auklēsim mazbērnus.

Saimniekam žēl bija šķirties no šī cilvēka un palūdza viņam: „Klau, sarunāsim tā – uzcel pēdējo māju un mēs tevi laidīsim pensijā. Un iedosim vēl labu prēmiju!

Meistars piekrita. Saskaņā ar jauno projektu, viņam bija jāuzbūvē māja nelielai ģimenei, un sākās: projekta saskaņošana, materiālu iepirkšana, pārbaudes …

Būvdarbu vadītājs steidzās, jo jau sapņos redzēja sevi esam pensijā. Kaut ko neizdarīja līdz galam, kaut ko vienkāršoja, pirka lētus materiālus, jo tos ātrāk varēja piegādāt… Viņš juta, ka tas nebūs labākais viņa dzīves darbs, bet savā priekšā šo rīcību attaisnoja ar to, ka tās ir viņa karjeras beigas. Kad māja tika pabeigta, viņš paaicināja saimnieku. Darba devējs māju apskatīja un teica: – Zini, bet tā ir tava māja! Lūk, ņem atslēgas un dzīvo tajā! Visi dokumenti jau ir noformēti. Tā tev ir dāvana no kompānijas par gadiem ilgo darbu!

Ko šai brīdī juta būvdarbu vadītājs, tas zināms tikai viņam vienam! Viņš stāvēja nosarcis no kauna, bet visi apkārt esošie viņu sumināja un apsveica un domāja, ka viņš nosarcis sava kautrīguma dēļ. Bet viņš sarka no kauna par savu nevīžību. Viņš apzinājās, ka visas kļūdas, viss līdz galam nepadarītais ir tagad kļuvis par viņa problēmu, bet visi apkārt stāvošie domāja, ka tas ir samulsums dārgās dāvanas dēļ. Un tagad viņam ir jādzīvo tajā vienīgajā, viņa mūžā slikti uzceltajā mājā…

Morāle? Mēs visi esam būvdarbu vadītāji. Mēs savu dzīvi būvējam tieši tāpat, kā šis meistars, ejot pensijā. Mēs nepieliekam īpašas pūles, uzskatot, ka rezultāts no šīs konkrētās būves nemaz nav tik svarīgs. Kamdēļ lieki pūlēties? Bet pēc laika, mēs saprotam, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši. Jo visam, ko mēs darām šodien, ir nozīme. Jau šodien mēs būvējam māju, kurā dzīvosim rīt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: līdzība, par dzīvi, pritča