Es domāju, ka šī tēma ir īstajā brīdī – pirms Jaunā gada sākuma, pirms tās vienīgās pusnakts gadā, kad mēs uzdrīkstamies uzsaukt tostus par sapņiem, kas nav piepildījušies un, varbūt, pat ar pukstošu sirdi uzdrīkstamies par tiem atcerēties vēlreiz un apsolīt, kaut vai klusām sev, ka „es to izdarīšu!”

Bet tad iestājas 1.janvāris, 20.februāris, 15.maijs…..un lielākā cilvēku daļa, jeb mēs, aizmirstam par šiem sapņiem, par šiem sirdspukstiem…

Daudziem cilvēkiem nepatīk runāt par nepiepildītajām vēlmēm jeb sapņiem. Laika gaitā, “muļķīgo fantāziju” vietā nāk aprēķins, atturība un sociālās normas. Aizliegumu skaits palielinās, bet vēlmes kļūt mazākas un mazākas…

Vai arī tu domā, ka ir kāds, kurš ir atnācis un aizliedzis 50-gadīgajai sievietei sapņot par apprecēšanos, vai arī pieticīgam strādniekam kāds ir slēdzis ceļu uz tūkstošiem un pat miljoniem? Pajautā to viņiem. Tu neatradīsi nevienu reālu ārējo šķēršļi. Viņu “spēcīgie argumenti” ir savstarpēji sapinušies ar iekšējiem kompleksiem, šabloniem un viltus pārliecībām.

Kā tas ir noticis?

Tajā mirklī, kad tu nolem, ka kaut kā neesi vērta, ka esi pārāk vāja, pārāk veca vai bez jebkādiem talantiem, tu pati (un neviens cits!) sev apkārt organizē attiecīgu realitāti.

Piemēram, paskatījies uz sevi spogulī, un nodomāji “Kaut kā es ne visai labi izskatos…” Izgāji uz ielas. Satiki vecu paziņu. Viņš palūkojās uz tevi un izteica tās pašas domas: “Hmm … tu kaut kā ne visai labi izskaties!” Tev kļūst pavisam skumji un atkal palūkojies uz sevi spogulī. Tu jau aizmirsi ar ko viss sākās, bet ļoti labi atceries satiktā paziņas vārdus. Un nu spogulī uz tevi jau skatās nelaimīgs radījums, kurš ir gatavs atkal un atkal apstiprināt “skarbo patiesību”. Uz šīs savas nejaušās, negatīvās domas, tu vari uztīt veselu sāpīgo pieredžu kamolu. Iekšā ir slikti, no ārpuses neomulīgi, un domāt par savām vēlmēm – sāpīgi.

Kāpēc sapņot ir sāpīgi?

Tu aizliedz sev “domāt ar vērienu”. Kas sevi nemīl, nepieņem, kautrējas, tas baidās ar sevi aizņemt lieku telpu un visādos iespējamos veidos cenšas samazināt savas vajadzības.

Nu, piemēram. Tu ieraudzīji veikalā lielu, skaistu dīvānu. Tieši tādu, kādu tu gribētu. Paskatījies uz cenu un neuzdrošinājies ne tikai uz tā apsēsties, tu neuzdrošinājies pat tuvoties tam: “Oooo! Nē! Tā ir pārāk liela greznība priekš manis!” Atnāci mājās, apsēdies uz vecā dīvāna. Neērti, toties TAAAS dīvāns!!! … Bet iekšējā balss momentā šo domu pārķer: “Tev nekad to nedabūt! Pietiek murgot! Gana tev būs ar to, kas ir! “

Tu iesi garām cilvēkiem, kuri sēž uz grezniem dīvāniem un jutīsies, kā citas planētas iemītnieks, kur eksistē tikai neērti un cieti dīvāni. Turklāt cilvēki, kas dzīvo tā, kā tu pašlaik sev aizliedz, atmosfēra, kura tev šķiet ir nesasniedzama, ik pa laikam radīs tev sāpes. No vienas puses, nemaz jau negribas justies, kā otrās šķiras cilvēkam, bet no otras puses – tu jūti smacējošo, smago iekšējo aizliegumu smagumu.

Kā to mainīt?

Pirmkārt, uzdrošinies izvilkt virspusē savus nepiepildītos sapņus. Tavs iekšējais „aizliedzējs” raudās, vaidēs, gaudos, knaibīs un dunkās tevi no iekšpuses. Bet neuztraucies, tas vienkārši aizsargā to programmu, kuru tu viņā ieprogrammēji pati. Kad tu „uzzīmēsi” jaunu, daudz patīkamāku realitāti, viņš tevi atlaidīs un sāks pat palīdzēt.

Otrkārt, pievērs uzmanību tam, ka ne visas vecās vēlmes vai sapņi būs tev aktuāli un svarīgi. Pārliecinies, ka tie ir piepildīti emocionāli. Ja tevī ir ticība, ka tu tos varētu īstenot, tad tu jutīsi prieku un enerģijas pieplūdumu. Bet, ja vēlme vai sapnis ir saglabājies, bet cerība to realizēt ir mirusi, tad tu sajutīsi rūgtumu, varbūt pat sariesīsies asaras. Jebkurā gadījumā, pret savām patiesajām vēlmēm vienaldzīga palikt nevarēsi.

Treškārt, rīkojies sekojoši:

1. Pieraksti to, ko tu vēlies. Šajā sarakstā jābūt tikai tām vēlēšanām, blakus kurām tu vari uzrakstīt “Es neesmu to pelnījusi.”

2. Padomā, kas tajās ir tāds, kāpēc tu neesi tās pelnījusi. Varbūt tu jūti, ka tas ir pārāk agri/vēlu, ka nav pieredzes, nav kontaktu, informācijas, naudas. Katra vēlēšanās ir mērāma dažādi.

3. Paskaties uz savu sarakstu. Ko tu jūti, skatoties uz katru no šīm vēlmēm? Varbūt tās ir asaras, skumjas, vilšanās, aizvainojums, sajūtas, ka tas nekad nenotiks. Neslēpies no savām patiesajām jūtām. Viena no svarīgākajām veiksmīga cilvēka īpašībām – ir spēja būt harmonijā ar visām savām emocijām.

4. Nosvītro vārdus “Es neesmu tā cienīga” un uzraksti “Es esmu to pelnījusi!”

5. Aizver acis un cik vien spilgti, krāsaini tas iespējams, iztēlojies to, ko tu vēlies sev un savai dzīvei.

6. Uzliec roku uz sirds un ar aizvērtām acīm sev pasaki: “Es esmu to pelnījusi!”

7. Sajūti, kā reaģē tavs ķermenis, kā mainās zemapziņa. Aiz savām sāpēm tu sajutīsi cerību. “Vai tiešām tas ir iespējams? Jā! Arī tas var būt, ja vien es pati sev to atļaušu”.

Tiklīdz tu atļausi sev pašu labāko, zemapziņa tavu entuziasmu akceptēs. Atceries, cilvēki, kuri tā jau dzīvo, nav citplanētieši. Visa problēma slēpjas tavā mērauklā, cik daudz esi gatava pieņemt pasauli un tās daudzveidību.

Kad nonāc saskarē ar lietām, notikumiem un cilvēkiem, ka šodien tev šķiet nepieejami, nesteidzies atgriezties uz “cietā dīvāna.” Sper soli pretī tam, kas jau ir gatavs ierasties tavā dzīvē – jaunam darbam, jaunām attiecībām, jaunai dzīves vietai, jaunam… Skaidri un droši sev pasaki “Es esmu to pelnījusi!” Un drīz vien tu konstatēsi, ka tev bija absolūta taisnība. Izdari to tagad, lai Jaunā gada naktī šampanieti varētu izdzert nevis par tukšiem, bet jau tevis pašas ieplānotajiem sapņiem un pārmaiņām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: iekšējā pasaule, jaunā gada apņemšanās, sapņi, sapņu piepildīšana