Irinu Hakamadu stādīt priekšā ir ļoti viegli. Pie tam variantu var būt ļoti daudz. Un katrs no tiem būs patiess un ļoti precīzs. Irinu var saukt par politiķi – un tas būs patiess raksturojums, neskatoties uz to, ka šī smalkā sievietē no politikas sen ir prom. Viņu var saukt par rakstnieci – un arī tā būs patiesība, jo Irinai jau ir sešas publicētas grāmatas. Sabiedrisks darbinieks un radio vadītāja – arī tas ir par viņu. Vispusīgs, mērķtiecīgs, pasaulei atvērts un ļoti pozitīvs cilvēks.

Irina par sevi stāsta ļoti atklāti, ironiski, izraisot uzticību. Tas būs kādas video –intervijas tekstiskais atstāsts latviešu valodā.

Mans tēvs teica tā: „Ja tu dienu vēlies sākt labi, tad nekad nedari to, ko tu negribi”. Nevajag no rīta vingrot, ja tu to neieredzi. Nevajag vicināt rokas, kājas, kaut ko mēģināt darīt ar vēdera presi, skriet, ja tevi tas ļoti tracina. Tas nozīmē, ka tavs organisms to nevēlas. Bet ir kāds ļoti efektīvs paņēmiens – vienkārši ieej karstā dušā un aplej sevi ar ledaina ūdens spaini. Jums uzreiz liksies, ka esat gatavi uz visu. Varbūt visu dienu tas tā nebūs, bet uz 2 stundām garantēti.

**********

Ja pietiek veselības, arī 80-90 gadu vecumā cilvēka smadzenes, to dzīvīgums var atbilst šī cilvēka ķermeņa dzīvīgumam. Ja nesekosiet savai veselībai, tad nekas nesanāks. Tāpēc es aicinu ieguldīt naudu nevis kosmētikā, bet veselības uzturēšanā, tērēt naudu nevis dekoratīvai kosmētikai, bet ādas stāvokļa uzturēšanai un tas nozīmē – savu aknu, sava kuņģa un, tātad, sava organisma veselībai.

Un otrs – ir jānospļaujas uz jaunību. Ir jāsaprot, ka visi mēs paliksim veci, visi mēs paliksim nesmuki un visi mēs nomirsim. Var izdarīt miljoniem kosmētisko operāciju, pārvēršoties monstrā, bet tevī neviens vīrietis neiemīlēsies un par tevi visi smiesies. Mīliet savus gadus un vienkārši dariet tik daudz, lai jūs atbilstu savam vecumam un mīnus 5-7 gadiem. Un tad tas atbildīs jūsu temperamentam, jo vienalga jūsu temperaments nebūs tāds, kāds tas bija 20 gadu vecumā. Jūs taču neesat muļķīte… Bet jums var būt 50 gadi un tas var atbilst 35-38 gadu sievietes temperamentam.

**********

Bet, lai 50 gadu vecumā izskatītos kā 38-40 gadu vecumā, tas ir viegli. It visā jābūt mēra sajūtai. Bez fanātisma. Piemēram, sākāt kaut ko darīt, tad dodat sejas ādai vai ķermenim atpūtu. Bet vispār… labāk visu sākt darīt vecumā pēc 40-45. Jo es pazīstu jaunas sievietes, kas 25-28 gadu vecumā jau uz sevis visu, kas vien pasaulē pastāv, ir izmēģinājušas. Un tas nozīmē, ka 45 gadu vecumā āda nereaģēs vairāk ne uz ko.

**********

Es neciešu, kad organismam tiek radīts stress. Tāpēc, ja es esmu nolēmusi tievēt, es necentīšos to panākt nedēļas laikā. Tā ir histērija, nevis tievēšana. Jūs nedēļas laikā uz šī histērijas viļņa notievēsiet un pēc tam nedēļas laikā uz šī paša histērijas viļņa svaru atgūsiet. Jūs 3 nedēļas sēdēsiet uz striktas diētas, skalosiet sevi ar visām šīm briesmīgajām klizmām, bet pēc tam jūsu psihe, saprotot, ka esat tīras, vispār baidīsies ļaut jums pat ieēst (daudzām tas var pārvērsties par slimību). Bet tad, kad jūs vienu reizi šīs bailes pārvarēsiet, jūs padosieties kārdinājumam uz pilnu klapi.

Es nesaprotu kamdēļ tas. Cilvēks taču saprot, ka viņam nav vajadzīgs šis stress, visu laiku taču tiek runāts par to, ka sevi jāsargā no stresa, tad kamdēļ sev rīkot šo fizioloģisko stresu? Darīt to veselības labā?…man liekas tas norāda uz rakstura vājumu. Cilvēks, kuram ir stingrs raksturs, nerīs, neēdīs treknu, nedzers daudz alus, nepārēdīsies uz nakti – jūs gūsiet kaifu nelielās porcijās: nedaudz ēdīsiet, nedaudz dzersiet. Un dzīvosiet kā karalis un nekas nebūs jātīra, jāskalo un nebūs sevi jāpakļauj pazemojošām procedūrām.

**********

Man nav iemīļoto procedūru, jo, ja es veicu mezoterapijas procedūras, es tās neieredzu, jo nekā priekš manis tur patīkama nav. Es to neieredzu, bet daru. Iemīļotās procedūras?…protams, ķermeņa masāža. Man ir savs masāžists un viņš mani saved kārtībā. Es trenēju presi, nodarbojos ar stiepšanās vingrojumiem vai jogu, jo reiz man viens treneris, starp citu arī masāžists, teica, ka jaunība – tie ir stiepšanās vingrojumi. Jaunība – tie nav lieli muskuļi, bet ķermeņa stiepšanās spēja. Kamēr tu spēj stiepties, tu esi jauns, ja vairs nespēj – tu tāds vairs neesi. Es neskrienu, bet eju – tamdēļ ir domāti dažādi trenažieri, pie tam tie daudz vairāk no jums „izspiež”, nekā trenažieri-skrejceliņi. Respektīvi, es daru visu, lai mugurkaulu liktu mierā, bet, kad nolemju, ka man jāuztrenē rokas (jo katram ir kaut kas, kas trenējas vieglāk vai grūtāk – man rokas ir tievas un uztrenēt ir ļoooti grūti, toties kājas uztrenējas ļoti viegli un ātri) – no rītiem, pēc šī ledainā spaiņa procedūras es guļu gultā un kaut ko daru…vicinos ar hantelēm un cenšos sev iestāstīt, ka tas kaut kādi uzlabos manu roku izskatu. Protams, ka uzlabo un galvenais – būt labā noskaņojumā!

**********

Jaunībā, kad otro reizi apprecējos, es guvu kādu pieredzi…Es nolēmu pieņemt vēl vienu bērnu. Tā bija smaga situācija. Man bija savs 2-gadīgais bērns un šis 5-gadīgais puisītis, kurš ilgi līdz tam bija pavadījis laiku 5-diennakšu bērnudārzā, kā rezultātā viņš bija kļuvis noslēgts, absolūti neģimenisks bērns. Bija grūti.

Pie tam, es ne reizi nebiju griezusies pie konsultantiem, psihologiem – ne tāpēc, ka tas ir principiāli, bet tāpēc ka esmu tāds cilvēks, kas visu laiku, vērojot pasauli, daudz ko  apgūst un mācās pats. Vienmēr esmu jauna brīnuma, jaunu zināšanu gaidās. Man interesē visi cilvēki, ja vien viņi kaut ko man var pateikt jaunu. Esmu ļoti pacietīga. Es negaidu, kad mani uzreiz pārsteigs. Es varu ilgi klausīties un pēc tam noteikti kaut ko „izmakšķerēt”. Tāpēc ar laiku es kļuvu pati sev psihologs.

**********

Visu stresu laikā, kuros esmu ,un tie man bija briesmīgi, tai skaitā, kad manam bērnam bija vēzis, es, protams, balstījos uz ģimeni, bet kopsummā no visa līdu laukā pati. Un tas ir mans galvenais padoms – ja jūs vienmēr cerēsiet, ka kāds cits to izdarīs, nekas neizdosies. Ja jūs lūgsiet palīdzību kādam un jums blakus būs draugi, tas ir brīnišķīgi, bet izkārpīties laukā varēsiet, ja balstīsieties uz sevi. Gluži kā krīzes laikā – jānokrīt pašā dibenā un tad jāceļas augšup. Ir jāatsperas no dibena un tas iespējams tikai tad, kad esat pašā apakšā. No tā nav jābaidās, ir sev jāpasaka: „Tas, lūk, ir slikti, esmu vainīga te, un te, tā ir mana kļūda. Var kaut ko mainīt? Var! Ir jāizdara tas, tas un tas.” Un ej uz priekšu! Bet kamēr visi visapkārt ir vainīgi, kamēr vainīga visa pasaule, vīrs, bērni, draugi vai kolēģi, priekšnieks vai policists, bet es, lūk, visa balta un pūkaina – tas ir gals un nekas nenotiek… Tātad cilvēks nav nonācis dibenā, viņš tā arī plunčāsies un šūposies kaut kur pa vidu. Viņam nav no kā atsperties.

**********

Hroniskais noguruma sindroms ir enerģijas trūkums.Tas nozīmē, ka vai nu darbs ir apnicis, vai sieva apnikusi, vīrs apnicis, pasaule apnikusi – tas ir pusdepresīvais stāvoklis.

Ļoti svarīgi aizvērt acis, izdarīt pauzi un pasapņot. Svarīgi atcerēties – kāds bija tas brīnišķīgais bērnības sapnis, varbūt kādreiz gājāt pa ielu, uzmetāt acis skatlogam un ieraudzījāt tajā gleznu un padomājāt – ak, kā es tā gribētu! Un pēc tam ņemiet un nebaidieties iet uz priekšu! Jo, lai savu sapni realizētu, būs jānopērk aksesuāri vai instrumenti, mācību grāmata, vai attiecīgs papīrs un otiņa. Ja gribi aizrauties ar fotografēšanu – pirmo savu nopietnāko fotoaparātu…un no tā sāks rasties enerģija. Un tālāk to visu sāksi jau darīt brīvajā laikā un tu ieraudzīsi, kā viss hroniskais nogurums pazudīs, kaut arī slodze varbūt būs vēl lielāka.

**********

Mans darbs ir mans hobijs, tāpēc es to visu apvienoju. Esmu ļoti dārgi savā dzīvē samaksājusi, lai saņemtu naudu par to, ko man patīk darīt.

Piemēram, kad es vadu savu raidījumu (dažus raidījumus var noskatīties šeit >>>), esmu kaifā. Runāt ar cilvēkiem, manas meistarklases – tas tiešām ir liels kaifs. Kad es cenšos uzņemt kino – tas ir kaifs. Kad pati rakstu scenāriju, kad rakstu grāmatu – tas ir kaifs. Tas ir tas, no kā gūstu enerģiju, jo es spēju apvienot šīs sajūtas ar savu profesiju. Uz to ir jātiecas. Ir jābūt kaut kādai bāzes profesijai, kā pamatam, bet nebaidīties mainīt savu dzīvi jebkurā vecumā un no tā gūt kaifu!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: depresija, hroniskais noguruma sindroms, Irina Hakamada, padomi sievietēm, sevis kopšana, stress