Par ticību, šaubām un lūgšanu

lugsanaŠo rakstīto domās loloju ļoti ilgi. Tad likās, ka vēl nav īstais laiks par to runāt, tad šķita, ka neprotu atrast īstos vārdus, un galu beigās – vai drīkstu runāt par tik personisku tēmu.

Taču šorīt ir gan vārdi, gan ir, ko tev teikt un zinu, ka daudzām no jums tas būs arī apstiprinājums jau tam, ko esat pašas iepazinušas un atzinušas sev par labu esam.

Dažas no mums domā un ir pārliecinātas, ka viss ir mūsu pašu spēkos, jo varam paļauties tikai uz sevi. Tas liek mums būt modrām ik mirkli par savu un savu tuvāko dzīvēm. Ja atgadās kādi savstarpēji nesaistīti notikumi, kas rod brīnumainu atrisinājumu mūsu problēmām un ievirza mūsu dzīvi veiksmīgā gultnē, tad bieži vien to uzskatam par nejaušību. Esam tik aizņemtas un nevērīgas, ka pat nepievēršam tam uzmanību, tādējādi izsvītrojot iespēju saskatīt Dievišķā iespējamību savā dzīvē.

Liela daļa no mums domā, ka sievietes dzīve ir kā kaujas lauks, kur viss ir jāizcīna. Un pie katras uzvaras vicinām savu šķietamo varenību kā brīvības karogu – „Viss ir manī.., es pati varu, es visu zinu, es…” Līdz brīdim, kad viss sabrūk. Pasaule nostājas pret tevi. Un tu nevari neko. Tikai lūgt…lūgt žēlastību. Un varbūt tieši šie vienatnes sāpju un bezspēcības mirkļi ir tie, kas ticību padara par iespējamu.

Tavā ikdienas dzīvē vienmēr ir vieta lūgšanai. Varbūt tev liekas, ka tu nelūdz, jo nedari to, nometusies ceļos. Taču patiesībā arī tu lūdz ik brīdi – rūpēdamās par saviem vecākiem, draugiem, gādājot par saslimušiem bērniem un mazbērniem, pavadot nomodā neskaitāmas stundas pie viņiem, palīdzot mīļotajam cilvēkam pārvarēt neveiksmes brīžus, žēlojot un kopjot savus mājdzīvniekus. Šīs arī ir sava veida lūgšanas. Reizēm – šaubu, baiļu, skaudības, dusmu, vilšanās un izmisuma lūgšanas. Un arī – prieka, atvieglojuma, mīlestības un pateicības pilnas lūgšanas. Neapzinātas.

Taču visstiprākās un patiesākās ir apzinātās lūgšanas. Lūgšana tāpat kā ticība ir uzticēšanās. Pat vairāk – tā ir Tavas sirds uzticēšanās, neskatoties uz apstākļiem un mūsu saprāta un loģikas argumentiem. Uzticēšanās Jēzum, Dievam, Visumam , sajūtot, ka ik brīdi mūs katru vada un sargā kāds Dievišķs spēks. Lūgšana izmaina tavu sirdi, dvēseliski atjauno to, padara to dzīvu, jūtīgu un gaišredzīgu. Gaišredzība šajā gadījumā ir īpaša dvēseliska intuīcija, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā, dod tev tādu kā dvēselisku spēju sajust patiesību.

Manuprāt lūgšana patiesībā ir drosme saņemties un atzīt, ka „es neesmu visu spēcīga …” un ielikt savu dzīvi Dievišķā spēka plūdumā. Tā ir saruna, tavas sirds saruna, neviltota un patiesa. Tev nav vajadzības domāt , ko un kā tu pateiksi, tu vari lūgties, kad vien vēlies un neviens tevi netiesās. Un tu neko nezaudēsi, tieši otrādi – iegūsi sirdsmieru un aizsardzību. Ja vārdi nāk no sirds, pat tad, ja īsti nezini kā tos pateikt, tie tiek sadzirdēti, jo Gars zina, kas tev ir vajadzīgs.

Lūdzoties mēs izgaismojam sevi, atbrīvojamies no visa, kas mūs nomoka un saņemam svētību savai ikdienai, savu problēmu risinājumam. Bieži vien liekas, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas, vai ne? Patiesībā mūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas. Reizēm nesaprotam, ka, lai saņemtu skaidru ”jā” ir vajadzīgs arī „nē”. Seko vilšanās, dusmas, noliegums. Taču iedomājies kaut vai tādu situāciju, ka uz ikvienu mūsu bērnu iegribu mēs atbildētu apstiprinoši. Šo prasību ir tūkstošiem, un bērnam šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas. Vai nesāktos haoss? Mēs esam Dieva bērni un nereti nespējam salīdzināt savas prasības ar to, kas ir nepieciešamas citiem. Bieži vien iedomājamies, ka mūsu iegribu nevis vajadzību piepildījums ir tas, kas ir lūgšanu vērts.

Un mēs norobežojamies, klusējam, uzceļam sev apkārt neticības mūri pret sāpēm un vilšanos pamazām iznīcinām pašas sevi. Taču mums tik ļoti ir nepieciešamas kāds, kas mūs uzklausa. Un vienmēr atceries, ka mūrim, ko cītīgi būvējam, lai aizsargātu sevi pret sāpēm, arī mīlestība netiek pāri…Vai to tu esi vēlējusies panākt? Mūs var pievilt tuvi draugi, var nodot mīļotais cilvēks, var piemānīt un kļūt sveši radinieki, taču lūgšana ir tas mūsu neizsmeļamais avots, kur vienmēr varēsim veldzēties jaunām cerībām un sagaidīt to piepildījumu. Tas ir dārgums, ko mums neviens nekad nevar atņemt.

Pastāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Kā jau mums visām, arī man ir bijis tāds laiks, kad liekas, nekas neiet un nenotiek tā, kā es to vēlētos. Pat vēl vairāk – viss nostājas pret tevi! Asaras, vilšanās , sāpes, pa vidu cerības un…atkal neizdošanās un vilšanās. Un tad sākās neticības lielā mūra celšana, lēni un pamatīgi. Ja nav, tad lai nav – dzīvošu savā mazajā pasaulē neievainojama. Kā tad! Taču tā tobrīd domāju, tā bija mana pārliecība, ka tikai tā varu izdzīvot. Un tad sekoja notikumi, kas sagrāva manu rūpīgi celto mūri vienā mirklī un es biju nekurienē. Tie bija notikumi, kas nāca pilnīgi negaidīti un likās pat neiespējami, taču darbojās pilnīgi reāli.

Es paliku viena bez spēka un bez atbalsta un katru rītu modos ar domu, kas notiks tālāk? Katru dienu gāju uz darbu un fanātiski skaitīju Tēvreizi, jo tā bija vienīgā lūgšana, ko pratu. Tas bija kā spieķītis uz kura balstīties… Un atceros, ka pat neprasīju neko konkrētu, vienīgi skaitīju un skaitīju „Tēvs mūsu, kas esi debesīs…” Toreiz vēl nezināju, ka varu runāt ar sirdi uz Debesīm un lūgt risinājumu.

Un tad, es nezinu no kurienes man atnāca šī doma, taču tā bija tik dzīva un patiesa – es rakstīju vēstuli Dievam. Ticiet man, tā nebija mīlestības vēstule…Tur bija viss – manas sāpes un asaras, desmitiem jautājumu un pārmetumu, negulētas naktis un rīti bez cerībām. Es izliku uz baltās lapas visas savas sāpes un pārdzīvojumus – vienkārši izstāstīju. Tas bija ļoti grūti – izstāstīt, taču sajūta bija pilnīgi dzīva – mani dzird! Papīrs bija slapjš no asarām, likās, ka asaras nebeigsies nekad. Un tad, bezspēcībā pēc visiem pārmetumu un neziņas plūdiem, sāku rakstīt lūgšanu, saviem vārdiem, kā vien pratu –„Mīļais Dieviņ, es nespēju atrisināt šo situāciju – lūdzu, lūdzu palīdzi man! Tu vienīgais zini, kas ir patiesība…”

Šī vēstule bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Notika brīnums. Un šobrīd es esmu pateicīga par to, ka bija jāizdzīvo šie mirkļi, kas lika man saprast, ka ir pasaulē tāds Dievišķs spēks, kam varu vienmēr uzticēties un lūgt svētību un, kas mani vienmēr mīlēs tādu, kāda esmu.

Lai arī tev izdodas uzticēties!

Sarmīte

Interesanti raksti :

  • Jau naktī manas domas rosījās ap šīs dienas rakstu, jo es vēlējos uzrunāt tevi arī šodien. Šoreiz savādāk. Uzsākot rītu un atverot savu klēpja da ...

  • Ne jau tāpēc, ka man būtu iestājies nostaļģijas periods un arī ne tāpēc, ka man drīz, pēc pāris gadiem, 50. Vienkārši nesen es lasīju grāmatu, ku ...

  • Žurnāls Forbes ir publicējis 2010.gada visaugstāk apmaksāto Holivudas aktrišu sarakstu un pārsvaru gūst „labākā vecuma” pārstāves! Sandra Bullo ...

  • Visumā viss nemitīgi plūst un mainās. Katru dienu gan mūsu ķermenī un prātā notiek pārmaiņas, gan dabā, gan itin visā, kas ir mums apkārt. Ja mēs ...

  • Uz kādu pilsētu reiz atnāca dzīvot kāds gudrais. Viņš zināja visu pasaulē. Pie viņa nāca cilvēki pēc padoma, un visiem viņš palīdzēja. Šai pilsē ...

 

Tags: , , ,

Atbildes pavisam: 4

Man ir ko teikt »

 
  • Aija

    Sveikas, meitenes! Šodien Sarmīte atklāja vēl vienu stūrīti mūsu buduārā – vēstuļu stūrīti. Rakstiet mums – visu, par visu: savas domas, izjūtas, pārdomas, dzīves stāstus, situāciju aprakstus – gan skumīgus, gan jautrus…visu, kas uz sirds – gan par priekiem, gan bēdām – kopā taču drošāk!

    Savas vēstules sūtiet mums: man vai Sarmītei: uz e-pastu: aija@buduars.lv vai sarmite.apse@gmail.com un mēs tās ievietosim šai stūrītī. Rakstiet drosmīgi – šīs vēstules palīdzēs mums visām! Vēstuļu beigās tiks minēti tikai Jūsu vārdi.

     
     
     
    • Cik vajadzīga lieta – vēstuļu stūrītis! Paldies!
      Man jau kādu laiku ir doma, ka lūgšanas spēku, kas ir mūsu sargs un iespēju vārti, iegūst arī mūsu labie darbi, patīkamas domas, patiesie vārdi, vēlējumi kādam no sirds, pašu prieks par kaut ko, sajūtot, ka tas nāk no sirds, tiešā nozīmē, ka tas, ko Tu runā, Tev rodas, nāk no sirds (tagad es saprotu, kāpēc radies teiciens “runāt, dziedāt no sirds”). Tas labais, Dievišķais, no sirds nākošais veido tādu kā dievišķo apvalku ap mums, nē, labāk teikt – gaismu, jo apvalks mūs norobežo tomēr, traucē sirdij būt atvērtai, bet gaisma – tā izplatās un ļauj ieplūst citām.

       
  • Jana

    Milja Sarmit, paldies par pardomam, piedzivoto! Esmu pati rakstijusi vestuli Dievam, esmu aicinajusi ari publiska telpa cilvekus rakstit vestuli Dievam, velejos Jums sutit e pastu, lai dalitos savas pardomas, tacu pagaidam vel ne, esmu iepazinusi Jusu majas lapu un ar interesi tai sekosu. Sirsnigs sveiciens Aijai!
    Milestibaa,
    Jana

     
     
     
  • Gerda

    Cik jauka vietiņa – buduārs, it sevišķi, ja runājam par Jēzu, Dievu. Dieva godība ir varena.

     
     
     
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata