Kāds patiess notikums.

———————

Reiz kādā no lekcijām profesors mums stādīja priekšā jauniņo. Šajā momentā pie sava pleca sajutu vieglu pieskārienu. Atskatoties, es ieraudzīju mazu, kalsnēju večiņu, kas, uz mani skatoties, smaidīja tik plašu smaidu, ka neviļus tas pārņēma arī manu seju.

-Sveika, skaistulīt, mani sauc Rouza un man ir 87 gadi,- viņa teica.

-Vai varu apsēsties blakus?

Es pasmaidīju un, lai mums abām būtu ērtāk, pavirzījos tālāk.

-Protams, sēdieties. Vai varu uzzināt, kas Jūs atvedis uz universitāti tik nevainīgā vecumā? – pēkšņi man sagribējās pajokot.

-Esmu šeit, lai satiktu bagātu vīru un dzemdētu viņam veselu bariņu bērnu, – piemiedzot ar aci, Rouza atjokoja man pretī.

-Bet, ja nopietni? – Rouza man iepatikās arvien vairāk un vairāk. Mani ļoti ieinteresēja šīs gados vecās kundzes parādīšanās mūsu vidū.

-Bet, ja nopietni… Es vienmēr esmu gribējusi iegūt augstāko izglītību. Un, lūk, esmu šeit,- atbildēja Rouza.

Pēc lekcijām mēs devāmies uz studentu ēdnīcu un kopā pusdienojām. Kopš šīs dienas trīs mēnešu garumā mēs vienmēr pusdienojām kopā. Rouza kļuva gandrīz vai par visu studentu tusiņu kompānijas dvēseli. Visi labprāt kontaktējās ar Rouzu, ne reizi neizrādot jebkādu nepatiku.

Semestra beigās mēs uzaicinājām viņu uzstāties izlaiduma vakarā. Kad viņa tuvojās tribīnei, no viņas rokām izkrita vesela špikeru kaudzīte. Samulstot, Rouza centās tās uzlasīt, bet visas uzlasīt tā arī neizdevās.

-Piedodiet lūdzu, esmu palikusi tik izklaidīga. Vīra dēļ pārstāju dzert alu, tāpēc no viskija reibstu daudz ātrāk, – viņa atjokoja. – Visus špikerus es vairāk nesalasīšu, tāpēc ļaujiet man pateikt vienkārši to, ko domāju.

Kamēr apklusa smiekli, viņa noklepojās un sāka savu runu:

-Mēs nepārstājam spēlēties, tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši, tāpēc ka pārstājam spēlēties. Ir tikai dažas jūsu veiksmes, jaunības un laimes sastāvdaļas. Jums ir jāsmaida un katrā dienā jāatrod kaut kas, par ko pasmaidīt. Jums nepieciešams sapnis. Kad jūs pārstājat sapņot – Jūs mirstat.

-Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri ir miruši un viņi par to nemaz nezina! Ir milzīga starpība starp novecošanu un kļūšanu par pieaugušu. Ja jums ir 19 gadi un jūs veselu gadu novalstīsieties uz dīvāna un neko nedarīsiet, jums paliks 20. Ja uz šī dīvāna veselu gadu pavadīšu es, man paliks 88. Nav grūti kļūt par pieaugušu. Mums nav nepieciešams nekāds talants vai prasmes, lai novecotu. Prasme ir šajās pārmaiņās sev atklāt jaunas iespējas.

Savu runu pabeidzot ar frāzi „Ar cieņu, Rouza”, večiņa atgriezās savā vietā. Dzirdēto pārdomājot, mēs visi klusējām.

Pēc gada Rouza ieguva tik sen izsapņoto augstāko izglītību. Bet vēl pēc nedēļas viņa klusām miegā nomira.

Uz viņas bērēm atnāca vairāk kā 2000 studentu pateicībā par to, ka šī mazā, gaišā, trauslā večiņa šiem jauniešiem iemācīja būt par tiem, par ko viņi var un par ko grib būt.

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: mērķu sasniegšana, motivācija, sapņi