Par ko liecina mūsu izteiktie vārdi

attieksme_pret_pasauli

Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

skaista_pasauleKad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  •   Ir cilvēki, kas ir ļoti aizvainoti uz pasauli un uz citiem. Šādi cilvēki vaino pat radiniekus. Vai arī viņi uzskata, ka viņiem neveicas un ...

  • ...Ja tavu prombūtni ievēro kaut vai viens cilvēks. Vai kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana, ka tu sen vairs neesi red ...

  •   Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzi ...

  •   “Daudz pēdējā laikā domāju par pēdām, kuras cilvēki atstāj citu dzīvēs, ja vispār atstāj. Un kāpēc vieni atstāj, bet citi nē. Mana šādu pē ...

  • Filozofiska pasaka, ar kuras palīdzību iemācīt bērnus un sevi neapvainoties. Mazais zvērēns - aizvainojums, šķietami ir pavisam nekaitīgs. J ...

 

Tags: , , , , ,

Atbildes pavisam: 1

Man ir ko teikt »

 
  • inga

    toreiz nebija interneta un gudru žurnalu

     
     
     
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata