Ja ko dzirdam par atmodu, tad visupirms prātā nāk pavasaris, kad viss mostas, dīgst, plaukst un gatavojas lielajai ziedēšanai. Jauna, iedvesmojoša, prieka pilna un mazliet lidojumu nesoša sajūta, vai ne?

Bet šobrīd pašā pilnībā vēl joprojām ir vasara ar sauli, jūru, ar kopīgām vakarēšanām draugu pulkā un zvaigžņotām debesīm augusta naktīs, kas man vienmēr ir saistījušās ar zvaigžņu lietiem… Nezinu, ko par to saka astrologi, taču, kopš zināma laika vienmēr esmu pamanījusi, ka tieši augustā visvairāk krīt zvaigznes… Vai esi mirkli pastāvējusi zem vasaras debesīm zvaigžņotā naktī? Varbūt tieši šovasar to esi darījusi pirmo reizi? Bet, varbūt tev nekad tas pat nav ienācis prātā – pacelt acis uz augšu un pamanīt bezgalīgo plašumu? Kaut vai tikai mazu mirkli, pamēģini atrast laiku tam, apsolu – sajūtas būs tik dzīvas un patiesas!

Un šādi brīži ir vieni no tiem, kad nokļūstam ļoti tuvu sev, savai būtībai. Sajūtam sevi kā Visuma daļu, kā Dievišķu būtni – tik ļoti svētītu ar iespējām pieskarties saviem sapņiem un tos realizēt. Radīt! Radīt sevi no jauna atkal un atkal.

Sieviete ir Radītāja. Taču kaut kā tā nu ir sanācis, ka bieži vien radam visiem citiem, ne sev, pašas par sevi piemirstot. Katrā no mums taču dzīvo tā burvju māksliniece, kas to vien gaida, lai viņai atļautu izpausties radoši. Bieži vien mums šķiet, ka mums nepiemīt nekādi talanti. Ja neesam gleznotājas vai vismaz rakstnieces, tad neesam radošas un varam vien noskatīties uz citām, kas to lietu pieprot. Bet vai dobē iestādīta roze ar sapni, kāda tā būs nākošvasar, nav radoša darbība? Un tās rūpes, ko tu viņai ar mīlestību veltīsi, lai tā uzplaucētu skaistu ziedu, nav radošas? Un tās glīti sarindotās ievārījumu un konservu burciņas virtuvē ir tikai pienākums pret ģimeni, lai ziemā būtu kāds gardums? Un tējas krūzei uzadīts mētelītis, lai tā neatdziest tik ātri, vai tā nebūs tava radošuma izpausme, kas atnesīs pašai labsajūtu? Lai dzīve piepildītos ar harmoniju, ir jāmācās atklāt savas spējas, savus dotumus un piepildīt tos.

Kad apstājamies ikdienas darbos un sākam saredzēt tajos pašas sevi, savas vēlmes un sapņus, tad pamazām kļūstam radošas. Dzīve jau nesastāv tikai no iešanas uz darbu un nākšanas mājās un atkal ķeršanas pie darbiem –mājās veicamajiem. Bet, droši vien tu tāpat kā es zini, ka radīt ko no jauna, nav nemaz tik vienkārši. Nu jā, ir man sapnis, taču vai to vajadzēs citiem? Vai es būšu pietiekoši zinoša un izveicīga, vai manī ir tāda māka ko pasākt un īstenot? Neticam sev un aizveram vārtus pašas pie sevis. Būt radošai nozīmē piešķirt savai dzīvei vieglumu un krāsas, sarīkot svētkus un pirmkārt, šie svētki būs pašai sev.

Lai kļūtu radošas, mums ir vajadzīga drosme. Un spēja neklausīties citu spriedumos, atziņās un noliegumos – ak, ko tad nu tas tev dos! Un tik daudzām no mums tiešām ir dziļi apslēpti talanti, ko baidāmies celt gaismā. Domās mēram savas spējas ar citiem un atkal nobīstamies. Pārāk liela piesardzība atņem mums pašām spēju realizēties un gūt prieku, kā arī to dāvāt citiem.

Atgriežamies atkal pie sen zināmas patiesības, lai mēs spētu kļūt radošas, mums ir atkal jādodas sevī – jāuzticas savai sirdij. Visi ceļi sākas no tevis pašas. Sāc sadarboties ar savu Garu. Tas zina kā tev palīdzēt realizēties. Droši vien šajā ceļā būs arī sakāves, no tām jau neizbēgt nekur. Taču pavisam droši būs arī sasniegumi – sava veida radošuma terapija. Sevis atklāšanas stundas un piepildījuma dienas – brīnumainas un gaišas, tev pašai spēku un pārliecību dodošas. Ja mēs runājam par godīgumu pret sevi, tad mēs runājam par talantiem. Jo mēs spējam būt mēs pašas tikai tad, ja nenododam sevi, ja uzdrošināmies. Tad nepienāk brīdis, kad, ieraugot, ka kāda cita jau ir piepildījusi tādu pat ideju, kā tavējā, birst asaras tikai tāpēc, ka neesi noticējusi un uzdrošinājusies.

Varbūt tava aizraušanās ir mājas iekārtošana, saredzot uz priekšu katru niansi, kā izskatīsies aizkari guļamistabā vai flīzes virtuvē. Bet varbūt sava sapņu veikaliņa radīšana, tāda, kur citi ienāktu baudīt tava darba augļus un saņemt tavus padomus un smaidu? Bet varbūt tev prātā ir desmitiem gardu ēdienu receptes, kuras pati esi uzlabojusi, un vēlies uzrakstīt grāmatiņu ar tām, bet varbūt izveidot blogu? Bet, varbūt tāds nieks kā krāsainu dzijas gabalu sameklēšana un mazu zeķīšu noadīšana mazbērna kājelēm? Veidojam kolāžas, krelles un šalles. No visas sirds izpaužamies dejā vai dziesmā. Un vēl simtiem ideju – šobrīd tik ļoti tavu!

Un tas nekas, ka nav pavasaris vai Jaunais gads, kas sola piepildīt it visu, ko esi sadomājusi. Palaid savu domu pasaulē un lūdz palīdzību Radītājam! Visums vienmēr sniedz atbalstu, ja tu lūdz. Varbūt tas nebūs tieši tāds, kādu esi iedomājusies, taču tas būs labākais priekš tevis. Un tu pamanīsi, ka tava dzīve sāk garšot un smaržot, atvērties un ziedēt.

Un vēl mazliet par zvaigznēm… Arī es bieži aizmirstu apstāties un sajust Gara klātbūtni, ierokos darbos un pazaudējos… Un tad tas vienkārši notiek, liek tev pamanīt un ieraudzīt ko citu, savādāku un neikdienišķu –sajust Dievišķo pieskārienu. Pāris dienas pirms šī raksta tapšanas, naktī sāka riet suns un gāju to izlaist izskrieties. Un – sastapos ar Debesīm. Pavisam nedomājot un negaidīti, samiegojusies un pirmajā brīdī sabozusies, pacēlu acis uz augšu. Un tur – kā mazas mirgojošas podziņas, kā ar jāņtārpiņiem piebērta pļava man pretī runāja Debesis. Tādos brīžos apstājas laiks. Tie pieskaras. Tie liek justies dzīvai un sajust Radītāja atbalstu un klātbūtni. Tie liek sajust dzīves garšu un noticēt, ka viss ir viens un tu esi tā, kurai tāpat kā simtiem citu, tiek sniegts atbalsts un svētība.

Atrodi mirklīti laika tām. Tikai tu un debesis. Parunājies ar viņām, parunājies ar sevi. Pajautā pati sev, kas ir tā jaukā lieta, kura iedos tev piepildījumu, atnesīs harmoniju un iedvesmu. Kas ir tā nodarbe, ko tu proti vislabāk, ko spēsi dāvināt arī citiem? Nodarbe starp pienākumiem un naudas pelnīšanu, nodarbe savai sirdij. Ieklausies sevī.

No sirds novēlu, lai tev izdodas saklausīt sevi, iedvesmot sevi, realizēt sevi un svinēt dzīvi! Vienalga, vai pirmais mirklis šai atklāsmei radīsies jūrmalas smiltīs sauļojoties un klausoties jūras šalkoņā, vai mežā lasot brūklenes, vai varbūt gludinot smaržīgu, vēja noglāstītu veļu. Tas būs tikai tavs mirklis un tieši tāpēc tik īpašs, jo atvērs tev ceļu pie sevis – Radītājas.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: kā sevi atmodināt, radošums, sajūtas