Ir cilvēki, kas ir ļoti aizvainoti uz pasauli un uz citiem. Šādi cilvēki vaino pat radiniekus. Vai arī viņi uzskata, ka viņiem neveicas un viss.

Citi, savukārt, neprasa un nepieprasa no pasaules neko. Priecājas par mazumiņu un ar to ir laimīgi.

Sievietes vaino vīriešus, vīrieši vaino sievietes. Un tas viss ilgst vairākus gadu simtus. Jauna nav nekā.

Kāds Tālo Austrumu mednieks kādā video stāstīja par malu medniekiem. Ne par tiem, kas tagad izķer visas zivis, bet par tiem, kas bija padomju laikos. Šie malu mednieki visas zivis neizķēra, viņi nebija tik mantkārīgi. Viņi noteikti atstāja daļu uz priekšdienām, nākotnei. Viņi saprata, ka visu ūdeni no akas smelt laukā nedrīkst…

Un, kad cilvēks sāk sūkstīties par dzīvi – ka viņam neveicas, ka visu dzīvi pavada vienas nepatikšanas, tad ir skaidrs – lūk, cilvēks, kas ņem no dzīves visu, bet, kas tad ir tas, ko viņš dod pretī?

Un tagad padomāsim par to visu. Pastāv daži apļi. Pirmais aplis – ir tad, kad cilvēks domā tikai par sevi „mīļo” – kopj sevi un rūpējas tikai par sevi. Viņš neliekas zinis ne par vienu citu.

Otrais loks – kad viņš sāk veidot ģimeni, kad viņam dzimst bērni. Tad viņš sāk domāt par ģimeni, par bērniem. Viņš atdod viņiem visu savu laiku un enerģiju.

Trešais loks – kad cilvēks sāk domāt arī par citiem cilvēkiem. Piemēram, ja viņam ir savs bizness, viņš rūpējas par saviem darbiniekiem, par klientiem. Viņš viņiem atdod arī savu laiku, naudu, preci un enerģiju.

Ceturtais loks – cilvēks saprot un apzinās jēdzienu Dzimtene. Un viņam sāp par savu Dzimteni, par cilvēkiem, kas šajā zemē dzīvo. Un savus spēkus viņš sāk dot arī Dzimtenei.

Piektais loks – ir cilvēcīgums. Te cilvēks domā jau par visiem. Veic atklājumus, rada lielisku mūziku, glezno, dzejo. Cīnās par mieru un cilvēci. Viņš dod un atdod.

Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Ja tu esi vērsts tikai uz sevi un it kā mēģini kaut ko darīt Dzimtenes labā, tad tev, visticamāk, nekas nesanāks. Ja tev ir domas tikai par sevi, ja pats sevi iekšēji maldini, tad tava palīdzība Dzimtenei būs nepatiesa, falša.

Mūsu pasaule ir iekārtota tā, ka viss tiecas uz harmoniju. Uz līdzsvaru. Un, ja tu esi spējīgs tikai uz līdzsvaru, uz harmoniju ar sevi, tad ar apkārtējo pasauli, protams, šīs sadarbības nebūs. Nebūs nekādas harmonijas.

Vai esi vērojusi dažus bērnus (patiesībā tā rīkojas arī pieaugušie, tikai viņi prot to vairāk apslēpt), kuri otram piedāvā kaut ko gardu, it kā vēloties padalīties? Viņi pastiepj rokās ābolu un saka – gribi? Un tajā pašā brīdī, kad otrs bērns sāk stiept pretim roku, pirmais nedaudz savējo parauj atpakaļ. Tas ir kustības instinkts, kas parāda patieso cilvēka vēlmi.

Harmonija var būt tikai patiesa. Nepatiesas harmonijas vienkārši nav.

Bet tālāk viss ir vienkārši. Ja vēlies saņemt – atdod vairāk. Vēlies, lai viss labi būtu ģimenē – atdod sevi, savu laiku, savu enerģiju.

Informācija mūsu pasaulē sāk izplatīties ar neticamu ātrumu. Varbūt tieši ar to ir saistīts tas, ka sekojošais likums: „darbība —–> rezultāts” darbojas ļoti ātri.

Varbūt arī tu esi ievērojusi, ka pēdējā laikā arvien biežāk ir gadījumi, ka ļoti ātri visam ir sekas – gan labajam, gan ne tik labajam. Bet es esmu ievērojusi arī sekojošo: tas īpaši darbojas tad, kad cilvēks pasaulei un citiem atdod vairāk, nekā saņem.

Šodien šī saruna bija par dvēseli. Nevis par kaut ko nesaprotamu, bet gan par pilnīgi konkrētām lietām – reālām un tepat ap mums un ar mums – mūsu pasaulē eksistējošām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības ar apkārtējiem, attiecības ar pasauli