Bieži vien var novērot interesantu paradoksu – cilvēks viss ir problēmās, no galvas līdz kājām, visu laiku par to sūkstās, bet, tai pašā laikā, viņa smadzenes aizņemtas ar blēņām un bezjēdzībām.

Viņš ne tikai nedomā par to, kā atrisināt savas problēmas, bet viņš vispār nedomā par sevi. Viņš domā tikai par apkārtējiem neliešiem un nejēgām, kas viņam bojā dzīvi…

Ja arī domas par sevi atnāk, tad cilvēks visādiem veidiem cenšas no tām tikt vaļā – ar seriālu palīdzību, ar piedalīšanos tenkošanā, ar iedzeršanu un citām intelekta saindēšanas metodēm.

Bet slēpjoties no problēmām, tās neatrisināsies. Vienīgais veids tās atrisināt – drosmīgi atvērt sava necaursitamā personīgā „es” priekšskaru.

Iepazīšanās ar sevi

Tiklīdz tu esi nolēmusi ielūkoties „sevī”, pirmie jautājumi būs:
•    Ko es šobrīd daru?
•    Kamdēļ es to daru?
•    Vai tas mani dara laimīgu?

Bieži vien atbildes uz šiem jautājumiem ir tik biedējošas, ka cilvēks no tām bēg  ne tikai meklējot jebkādas izklaides, bet arī bezjēdzīgu, monotonu darbu. Lai tikai nebūtu jādomā.

Jo izrādās, ka lielākā daļa cilvēku savu dzīvi pavada darot nepatīkamu, garlaicīgu un bezmērķīgu darbību.

Kamdēļ viņš to dara?

Tas viņam  palīdz novērst uzmanību no nepatīkamu domu plūsmas, kurās griežas pa riņķi apnicīgās pagājušās neveiksmes un nākamās, varbūt,  riskantās situācijas.

Viss, VISS, kas tev šobrīd ir apkārt, vispirms parādījās tavās domās. Tu apguvi savu specialitāti pēc tam, kad tev par to parādījās doma. Tu strādā tur, kur kaut kad tavās domās parādījās pirmā doma par to. Tev blakus ir tie cilvēki, kuriem tavās domās tur ir jābūt.

Tāpēc, ja tev kaut kas nepatīk savā dzīvē, meklē, kā un kādas vai kuras domas tevi līdz tam novedušas.  Kā tu pieņēmi lēmumu būt par to, kas šobrīd esi.

Un vispār –  kas tu esi? Kas tu esi savās domās? Kamēr tu neatbildēsi uz šiem jautājumiem, tu laimīga nebūsi.

Varbūt tava laime atrodas pavisam tepat, blakus, bet tu to neredzi tikai tāpēc, ka bēdz pati no sevis…? Kā cilvēks var būt laimīgs, ja viņš nezina, kas viņu var darīt laimīgu?

Personības spēks

Jēdziens par personības spēku ir apvīts ar biezu neizpratnes miglu. Nez kāpēc populārajā literatūrā tiek pastāvīgi apspriestas tēmas par vardarbību un pašam sevis ierobežošanu. Kaut arī tas tiek pasniegts zem ļoti pievilcīgiem lozungiem:
•    Paņem sevi rokās;
•    Nečīksti un nesūksties;
•    Neatlaidīgi strādā;
•    Velc vezumu…

Un citi murgi. Tas viss nedarbojas! Un nevar darboties! Jebkura sevis piespiešana ir īslaicīga. Pamēģini pārstāt iet uz tualeti un uzņem laiku cik ilgi izturēsi…?

Vardarbības ceļš ir muļķīgs ceļš.  Personības spēks slēpjas nevis cīņā ar sevi. Personības spēks ir sevis pazīšanā. Tikai tajā gadījumā, ja tu:
•    zini savas stiprās un vājās puses;
•    zini savus talantus un spējas;
•    zini no kā tu gūsti enerģiju un kas tevi skumdina un garlaiko utt.

Tikai TAD tu kaut ko reāli vari sasniegt. Ja tu neesi apmierināta ar savu dzīvi, tad tev ir tikai viens ceļš kā to mainīt – saprast pašai sevi.

Varbūt tev ir ilūzija, ka tu sevi pazīsti. Var būt. Daudzi cilvēki domā, ka sevi pazīst. Bieži vien viņu iekšējais tēls ir visgudra cilvēka tēls, kas visu zina par cilvēkiem, par naudu, par mīlestību, par seksu, par veiksmi un par sevi. Bet tai pašā laikā sūkstās, ka viņiem nav naudas, mīlestības un neviens viņus nesaprot, nevērtē un nemīl…

Tāpēc, ja ar tevi ir tāpat, tad sāc tieši ar sevi. Parunā ar cilvēkiem un uzdod viņiem vienkāršu jautājumu – ko viņi par tevi domā. Pamēģini jaunus darbības veidus. Jo vairāk sevi iepazīsi, jo spēcīgāka personība kļūsi.

Tiklīdz tavā priekšā uzrodas nopietna problēma, pirmais tās risināšanas solis ir – vērsies pie sevis. Pajautā sev – kāpēc šo problēmu tu uzskati par nopietnu?
Un citi cilvēki? Vai viņi šo problēmu uzskata par nopietnu? Vai arī viņiem ir tāda gadījusies ceļā?

Bieži vien ir tā, ka emocionālais lādiņš traucē tev saprast kas TIEŠI ir jādara. Un tāpēc problēma izskatās ļoti liela.

Bet patiesībā…ja vien tu esi dzīva – kādas tad tev var būt problēmas?

Deils Karnegi reiz pajautāja Edijam Rikenbeneram par to – kāda bija pati vērtīgākā viņa mācība pēc tam, kad viņš kopā ar glābšanas lidojuma biedriem 21 dienu bija bezcerīgi nomaldījušies Klusajā okeānā. Un viņš saņēma atbildi, ka vislielākā mācība – ir sapratne par to, ka cilvēkam, kuram ir barība un ūdens, lai remdētu slāpes, nav nekāda pamata par kaut ko sūkstīties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: kā risināt problēmas, priecāties par dzīvi