Pasaka par aizvainojumu
Filozofiska pasaka, ar kuras palīdzību iemācīt bērnus un sevi neapvainoties.
Mazais zvērēns – aizvainojums, šķietami ir pavisam nekaitīgs. Ja rīkosies ar to pareizi, ļaunumu nekādu nenesīs. Ja vien to nemēģināsi pieradināt, aizvainojuma zvēriņš lieliski dzīvo savvaļā un nevienu neaiztiek.
Bet visi mēģinājumi to sagūstīt beidzas ļoti bēdīgi… Šis nelielais, veiklais zvērēns var nejauši iekļūt jebkura cilvēka ķermenī. Un cilvēks to ļoti ātri jūt. Viņš sāk justies aizvainots.
Mazais zvērēns cilvēkam sāk kliegt: “Es tevī nejauši iekļuvu! Laid mani laukā! Man šeit ir tumšs un bail! ” Bet cilvēki jau sen vairs nesaprot dzīvnieku valodu. Ir tādi, kuri tūlīt pat, kamēr aizvainojums vēl mazs, palaiž to vaļā – tas ir labākais veids, kā no viņa atbrīvoties.
Bet ir tādi, kuri ne par ko to nevēlas laist vaļā. Viņi tūlīt pat to sāk saukt par savējo un nēsājas ar to, kā ar mazu bērnu. Visu laiku domā par to, rūpējas… Bet aizvainojumam cilvēks vienalga nepatīk.
Tas grozās un meklē izeju, bet par cik tam ir slikta redze, pats atrast izeju nespēj. Tāds, lūk, ir šis nelaimīgais, mazais zvērēns. Un cilvēks jau nu arī… viss sačokurojies, panīcis, bet ne par ko aizvainojumu neizlaiž.
Bet dzīvnieciņš, taču ir izsalcis, grib ēst. Un sāk viņš lēnām ēst visu, ko atrod. Un cilvēks to jūt. Te vienā vietā sāk sāpēt, te otrā… bet ne par ko nelaiž laukā savu aizvainojumu. Jo jau pieradis pie tā. Bet aizvainojums barojas un aug… Atrod cilvēkā kaut ko garšīgu, piesūcas klāt, kā dēle un sūc, grauž. Tāpēc arī saka: “Aizvainojums moka nost”.
Un galu galā tas pieaug pie kaut kā iekšā cilvēka organismā, un pret viņa gribu kļūst par daļu no tā. Cilvēks sāk slimot, kļūst vārgs, bet aizvainojums iekšā turpina augt… Un nesaprot cilvēks, ka tik vien būtu jāizdara, kā jāizlaiž aizvainojums brīvībā! Gan aizvainojumam bez cilvēka labāk, gan cilvēkam bez tā vieglāk dzīvot …
Morāle: aizvainojums – tas ir prāta stāvoklis. Patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt aizvainotiem. Un kad kārtējo reizi tu gribēsi apvainoties, padomā: vai tiešām ir tik patīkami sevi žēlot? Zvērs vienmēr sajūt vājāko un uzbrūk tieši viņam. Laidīsim vaļā aizvainojumu, lai viņš skrien savā vaļā!
Uz tikšanos tepatās,
Aija
Interesanti raksti :
Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, neatkarīgi no tā, kas Tavā dzīvē notiek. Kāds Tevi aizvainoja – pieņem to bez jebkādas pretreakci ...
Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzi ...
...Ja tavu prombūtni ievēro kaut vai viens cilvēks. Vai kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana, ka tu sen vairs neesi red ...
Reiz skolotājs jautāja saviem skolniekiem: -Kāpēc cilvēki, kad strīdas, viens uz otru kliedz? -Tāpēc, ka zaudē savaldīšanos, - teica k ...
Kopš brīža, kad es sapratu, ka mūsu virspusējie priekšstati bieži vien ir tāli no patiesības, es vairs neiedalu cilvēkus draugos un ienaidniekos ...
Tags: aizvainojums, filozofiska pasaka, kā tikt galā ar aizvainojumu
Ko citi saka: