Par mūsu „karstajiem gludekļiem”

aizvainojums

Gadās, ka piedot ir ļoti grūti. Tāpēc, ka ļoti sāp. It īpaši tad, kad tas, kurš tevi sāpinājis, nemaz neapzinās plēsto brūču dziļumu un dzīvo svilpodams. Viņam GAN derētu sajust kaut nedaudz no tām sāpēm, kuras izjūtam mēs… Kaut vai taisnības pēc…Vai ne?

Bet, ja vainīgais pēkšņi palūdz piedošanu? Vai tas līdzēs? Dažreiz jā. Ne uzreiz, pēc laika, kad redzami pārliecinoši nožēlas augļi. Tad mēs varam atspringt un aizmirst par visām izjustajām neērtībām, rētām un aizvainojumiem. Drošība, ka vainīgais nodarīto apzinās un attiecības viņam ir svarīgas, dod spēku visas pārestības aizmirst.

Gadās arī negodīgi mēģinājumi saņemt piedošanu. Vieni akli pilda kristieša pienākumu. Citi nevēlas sabojāt savu reputāciju, baidās no tā, ko teiks citi. Bet trešo aprēķins redz izdevīgumu turpmākajā sadarbībā. Bet vai tad kādi citi motīvi, izņemot patiesu nožēlu, spēj mainīt situāciju un dziedināt ievainoto sirdi? Diez vai. Diez vai neīsta, negodīga samierināšanās situāciju uzlabos. Drīzāk padziļinās vēl vairāk.

Katrs no mums var kļūt par šādas situācijas ķīlnieku. Dažreiz mēs esam aizvainotāja lomā, bet biežāk gan jūtamies kā upuri. Mēs pat nesaskatām savu vainu, kamēr nesaņemam atgriezenisko reakciju: klusēšanu, asaras, nicinājumu vai asus vārdus sejā, dusmīgu durvju aizciršanu. Vairumā gadījumu cilvēks saka: “Es tā negribēju, es to nedarīju speciāli, tā sanāca…” Tikai, lūk, tas ir – aizvainojums, kas ieurbies otra cilvēka sirdī. Un tas esi tieši tu, un neviens cits, kas šo ievainojumu ir izraisījis.

-Bet mēs, taču, negribējām! Vai tad to ir tik grūti saprast? Mums pat prātā tas nebija!

Mums, it kā, nav ko nožēlot… Tomēr cilvēks cieš, raud, mokās ar pazemojuma un noraidījuma kompleksiem. Reti kurš šajā nejaušajā situācijā uzņemas vainu uz sevi, atzīst savu rīcību par neapdomātu vai neuzmanīgu un vēl vairāk – nožēlo un lūdz piedošanu. Un attiecības sagrūst. Un uzaug neuzticības sienas. Draugi kļūst par ienaidniekiem, bet viens otram tuvie un agrāk mīļie cilvēki gadiem ilgi nevēlas viens otru redzēt.

Rūgtuma pilno, nepiedošanas dēļ pārakmeņojušos, salauzto siržu būtu daudz mazāk, ja mēs iemācītos atzīt savu vainu un lūgt piedošanu. Neiet runa par tādiem cilvēkiem, kuri ātri apvainojas par jebko, bet, ja tu atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi… nav taču grūti uzminēt kas tad tieši un ko ar to visu būtu jādara godīgam cilvēkam. Un ņem vērā, ka nemaz nav svarīgi, vai tiešām vainīgs esi tu. Izlīgums – tā ir mūsu atbildība, kas nav atcelta, ja kāds uz mums “tur zobu”, bet tu par to neliecies ne zinis.

aizvainojums (2)

Vainas apziņa – tas ir kā ūdens, kas pilina akmeni. Tā ir uzlādēta bise, kas izšauj nelaikā. Tāpēc labāk tikt galā ar to, kamēr nav par vēlu.

Vaina – tā ir kā neglītas grumbiņas uz gultas veļas. Tās ir mazas, bet gulēt traucē, saskrāpē ādu, un atstāj nospiedumus uz vaiga. Vari valkāt dievbijības masku, vari būt jauks un ievērot laba toņa etiķeti. Tikai nekādi pieklājības smaidi nenoslēps acu skatiena ledainumu. Nekādi pieklājīgi vārdi nenoslēps vilšanās intonāciju. Nekādas pierastās darbības neatbrīvos plecus no bezcerības smaguma. Klusējoša piekrišana neizdzēsīs bezcerību galvas mājienā. Centieni radīt vienaldzīgu izskatu nenovērsīs traģēdiju. Vainas grumbiņas var tikai izlīdzināt.

Vai esi kādreiz mēģinājusi izlīdzināt jau iestērķelētās galdauta ieloces? Drīz viesi būs klāt un galds ir ātri jāuzklāj. Bet galdauts viss ir šķībs un greizs. Glāzes bīstami sašķiebušās, galerts draudoši tuvojas šķīvja malai un viss izskatās kaut kā… ne tā. Nē, tā neder, ir steidzami viss jāizgludina!

Un tu ņem gludekli un velc to pār galdautu. It kā karsts, bet ieloces nepadodas. Pieredzējušas saimnieces zina, kamēr ieloces nesamitrināsi, rezultāta nebūs. Ir jāpapūlas, gludeklis jāuzkarsē vēl stiprāk, un jācenšas tik ilgi, kamēr ieloce izlīdzināsies. Pie tam, lai neveidotos plankumi, ūdenim noteikti jābūt ir tīram (!!!).

Tāpat arī attiecībās, kurās pavīd vainas apziņa. Kamēr reputāciju “nesaslapināsi”, kamēr nenožēlosi, neizraudāsi asaras par padarīto grēku, izlīdzināt neko nevarēsi. Bet tur, kur ir patiesuma mitrums, tur tur viss risinās ātrāk. Re, arī ieloce sāk izlīdzināties un nerada vairs nekādu kairinājumu. Pieliec VĒL lielākas pūles, iztvaicē visu vainu līdz pēdējam kukurznītim un neļauj tai vairs iemitināties pat nemanāmā stūrītī. Vēl nedaudz… un tu izsusināsi visas asaras un pat slapja vieta tur vairs nepaliks.

Izlīdzināt (pat neatzītu) vainu un palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no aizvainojuma rūgtuma ir pilnīgi reāli. Tikai ne katrs pēc tā tiecas. Dažiem gludekļi jau sen atdzisuši, sarūsējuši un pārklājušies ar putekļiem.

Kaut kā šķiet, ka dažos sen „atdzisušajos un apputējušos” gadījumos var palīdzēt tikai vainas atzīšana. Kā tev liekas – vai tev būtu vieglāk piedot, ja cilvēks nevis vienkārši izteiktu dežūr-frāzi “Nu piedod, nu ko tur vairs, es taču netīšām”, bet gan darītu visu, kaut vai ar pieri sienā skrietu, lai tikai atjaunotu tavu uzticēšanos viņam?

vainas_sajutaTomēr ir arī otra medaļas puse. Gadās tā, ka cilvēks pats sev nevar piedot. Bet aizvainotais vēl eļļu ugunī pielej – liek ne tikai vainu atzīt, bet izpirkt ar pārmērīgu sevis spīdzināšanu un izpostītas dzīves cenu. Un veidojas ļoti sāpīgas attiecības. Sākotnējo nodarījumu neviens vairs pat neatceras, bet „vainīgā-tiesneša” attiecības nostiprinās uz visu mūžu.

Šāds apburtais loks ir jāpārrauj. Vainas sajūta – tas ir ceļš uz izlīgumu, piedošanu un atbrīvošanu. Neļaujiet tam iegūt patoloģiskas atkarības raksturu. Ja tika darīts viss, lai parādītu izmaiņas un grēku nožēlu, bet piedošana nav saņemta, labākais un pareizākais ir atkāpties. Bet pašam sev ir jāpiedod. Tad viena cilvēka vainas apziņa nebaros otra aizvainojumu, nespēcinās tās vērtību un netraucēs cilvēkam piedot.

Dzīvosim brīvi no aizvainojuma un vainas sajūtām, „ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13).

Bet tamdēļ nebūtu par sliktu pa rokai turēt karstu gludekli.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

  • Filozofiska pasaka, ar kuras palīdzību iemācīt bērnus un sevi neapvainoties. Mazais zvērēns - aizvainojums, šķietami ir pavisam nekaitīgs. J ...

  •   Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, neatkarīgi no tā, kas Tavā dzīvē notiek. Kāds Tevi aizvainoja – pieņem to bez jebkādas pretreakci ...

  •   Mēs ļoti bieži ar savām mammām strīdamies, par ko vēlāk lamājam paši sevi. Pat, ja viņām nav taisnība, mammas mums vēl tikai labu...bet ...

  •   Dāvanu saņemšanas un dāvināšanas prieks. Kā svētkos iepriecināt dārznieku, puķumīli vai vienkārši zaļi un ekoloģiski domājošos? Par to arī ...

  •   Kāpēc būtu jālūdz kādam piedošana? Nu...katram jau mums ir savi apsvērumi, savi dzīves uzskati, principi, savas prioritātes un katram sava ...

 

Tags: , , ,

Ko citi saka:

Esi pirmais un pasaki kaut ko!
  • Pievieno savu atbildi
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata