Bieži vien pretrunā savām patiesajām vēlmēm un sajūtām, kuras visbiežāk mums pašām nemaz nav zināmas, mēs sevi zaudējam. Zaudējam, cenšoties kļūt „kā visas”, dzīvot „kā visas”.

Par šo tēmu runājot, nāk prātā kaut kad, kaut kur lasīta doma: laimīgs ir tas, kas no rīta steidzas uz iemīļoto darbu, bet no darba mājup, pie saviem mīļajiem. Cik viss liekas ir vienkārši – iemīļotais darbs un otra pusīte, kas vienmēr tevi atbalstīs un palīdzēs, kurai blakus tava dvēsele zied un dzied…

Profesiju mēs izvēlamies visbiežāk tad, kad absolūti nav nekāda priekšstata, ko mēs vispār dzīvē gribam un ar ko gribētu nodarboties. Ir tik grūti 17 gadu vecumā noteikt, ko tu tiešām vēlies darīt, par ko vēlies kļūt un dažreiz šo izvēli tavā vietā izdara vecāki vai tu pati, draudzeņu, paziņu ietekmē izvēlies kaut ko tobrīd prestižu, bet pavisam ne „savu”. Beigu beigās pēc pāris gadiem ne tikai nav vēlēšanās uz šo darbu iet, bet negribas to ofisu un tos, kas tur skraida, gudras sejas „uztaisījuši”, redzēt pat tuvumā…

Un cik bieži baiļu dēļ, ka var palikt viena, sieviete silda tā sānus, kurš nemaz nav līdzīgs viņas princim, pavisam svešam cilvēkam, ar kuru dzīve ir likusi vienkārši saskrieties. Parasta simbioze – viss kā mežonīgajā pasaulē: viņš ir paēdis un apmierināts, bet tu vari pateikt, ka neesi viena un tātad radu, draugu un paziņu acīs, kuriem patiesībā gar tevi nav nekādas daļas, esi pilnvērtīga sieviete.

Un tikai kaut kur dziļi, dziļi dvēseles vistālākajā nostūrītī iedzīta, joprojām elso ticība, ka pienāks laiks un viss būs citādāk – tu satiksi Viņu un beidzot varēsi nodarboties ar lietu, kas ļaus tev saņemt patiesu prieku no darāmā. Bet pagaidām…, tā vietā, lai patiesībai ielūkotos acīs, tu radi sev apkārt tēlu, kuram ar tevi nav nekā kopēja.

Kā, lai no šī apburtā loka izraujas, kā saņemt, iegūt tieši to, kas vajadzīgs tev, jo tagad, pēc daudziem gadiem tu it kā to zini, tu it kā to jūti… Kā, lai saņem to, kas vajadzīgs nevis tavai kaimiņienei, nevis tavai draudzenei, ne sievietei uz žurnāla vāka, kas uz pasauli lūkojas ar falšu skatienu…?

Pirmkārt, tiec galā ar sevi – tev ir jāsaprot, ko tu tiešām vēlies? Protams, ir brīnišķīgi un ērti tēlot neatkarīgu, dzīves gudru sievieti, bet, ja nu tomēr atcerēties, ka dziļi dvēselē tu esi maza, neaizsargāta meitenīte, kura slēpjas aiz vienaldzības un cinisma bruņām, kura citu klātbūtnē baidās atklāt savu vājumu? Pamēģini atcerēties, kas bija TAS jaunībā vai bērnībā, no kā tu nespēji atrauties, kas bija tas, kas tev patika, ko mīlēji visvairāk? Tici – nekad, nekad, nekad nav par vēlu dzīvē kaut ko mainīt! Daudz briesmīgāk un grūtāk visu dzīvi iztērēt nicināmam darbam.

Otrkārt, lauz un maini stereotipus. Ja tu seko kaut kādiem melīgiem apgalvojumiem, piemēram, „sieviete nedrīkst izrādīt iniciatīvu”, „pēc 40 ne tikai vīru, pat labu darbu atrast nevar” utt., tad panākumus nesasniegsi nekad. Nav jātiecas kļūt ideālai, nav obligāti jāapgūst Taizemes masāžas noslēpumi, nav obligāti jāzina trīs svešvalodas – vienkārši esi tu pati.

Pārstāj pieskaņot un pielīdzināt sevi kāda uzstādītajiem parametriem. Nekad neticēšu, ka tu savos 40+ jau nezini un nenojaut, ka mīl nevis tos, kas atbilst kādām uzstādītām normām, bet tos, kas spēj izpausties ārpus tām, kam ir sava, īpaša „rozīnīte”, kas ir individualitāte un, no kura staro patiess dvēseles siltums. Mīl tos, kas ciena un mīl sevi, jo, ja tu spēji pieņemt sevi tādu kāda esi, tātad tu uz dzīvi lūkojies savādāk, redzi to, ko agrāk nemaz nepamanīji.

Ja kādu mīli, neuzstādi šim cilvēkam noteikumus, vienkārši mīli. Arī sevi mīli, neierobežo, sakot: „Tikai tad, kad zaudēšu liekos 5 kg (sākšu saņemt lielāku algu, sakrāšu nepieciešamo naudas summu) kļūšu tāda vai izdarīšu to…”

Ir svarīgi saprast, kas tev tiešām nepieciešams un būt tai, kāda tu esi patiesībā un tikai tad tu būsi brīva. Esot iekšēji brīvai un saprotot savu būtību, tev katrs dzīves mirklis kļūs par ilgi gaidīto un nevis kaut kad – pēc 5-10 gadiem, bet te un tagad.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: patiesības meklējumi, sajūtas, vēlmes