Katru dienu mēs saskaramies ar apstākļiem, kas mūs mudina nosodīt. Nosodām valdību par, mūsuprāt, nepareizu politiku, veikala pārdevējas par rupju attieksmi, nemierīgus pusaudžus uz ielām, vīru par neiznestu miskasti, priekšnieku par neiedotu brīvdienu… Saraksts ir ļoti bagāts. Uzskaitījums var būt ļoti garš un ilgs.

Mēs esam pieraduši nosodīt. Mēs ļoti neatlaidīgi meklējam trūkumus apkārtējā pasaulē un cilvēkos un jau sen esam padevušies grēkam novērtēt visu un visus.

Nosodījums var būt agresīvs, kad kaut kas mūsos izraisa dusmas vai aizvainojumu, vai arī apzināts, kad mēs apspriežam kāda cilvēka rīcību vai uzvedību. Tas var būt arī slēpts, kuru mēs pat nenojaušam…

Mēs nosodām nepazīstamus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņiem ir citādāka pieeja dzīvei, cita audzināšana, cita vērtību skala, kas atšķiras no mūsu pasaules skatījuma. Mēs nezinām kāda ir šī cilvēka dzīve, kādi ir šīs rīcības motīvi, bet vienkārši un aukstasinīgi novērtējam to saskaņā ar saviem uzskatiem un pārliecībām.

Mēs nosodām, ja cilvēkam ir izaicinoša āriene, ja kāds nav atbalstījis grupas uzskatus, ja cenšas izcelties darba vietā. Nosodām tos, kas neievēro likumus, bet, ja ielūkosimies sevī…, tad paši patiesībā arī sen jau būtu gatavi uz tiem nospļauties.

Bieži vien par nosodītājiem kļūst tie, kuri nesen vēl paši nebija nekādi „ideālie”, bet, atrodot sevī spēkus mainīties, nosoda tos, kuri nepiekrīt viņu viedoklim vai vēl nav apzinājušies, sapratuši vai atraduši savai attīstībai nepieciešamo pakāpienu.

Bet visvairāk šo nosodījumu saņem paziņas, draugi, radinieki. Bērniem vispār nav ļauts dzīvot ar citādu viedokli, kāds tas ir vecākiem. Bērnu uzvedība visu laiku atrodas novērojumu objektīvā. Aizliegumiem un kontrolei pakļauts ir viss, it īpaši tas, kas pieaugušajiem tika aizliegts no viņu vecāku puses.

Savus laulātos nosodām tāpēc, ka viņi nedara to, ko gribas mums un mūsuprāt viņiem tas būtu jādara. Pie tam, viņiem ne tikai apzinīgi jāpilda mūsu komandas, bet vēl ir jābūt arī burvjiem – ir jānojauš mūsu vēlmes un brīnumainā kārtā tās jārealizē.

Vai var būt laimīga ģimene, laulātie, bērni nosodījuma apstākļos? Tie sirdis padara cietas, attālina cilvēkus vienu no otra, attiecības padara vēsas, kas beigu beigās noved pie šķiršanās.

Nestāsti svešiniekiem sliktu par saviem bērniem un laulātajiem, nenomelno viņus svešu cilvēku acīs. Viņu domas nepalīdzēs, bet tikai saasinās problēmu ja tāda, tavuprāt, pastāv.

Turi savas ģimenes godu, sava vīra un bērnu cieņu un mācies sadzīvot ģimenē, saprotot blakus mītošos. Cieni viņu domas, tiesības izvēlēties un brīvību. Centies saskatīt labo un to uzturēt. Mainies pati, tad arī blakus esošie mainīsies.

Tas nenozīmē, ka nav jāievēro trūkumi – par tiem ir jāizrunājas, tos jāapspriež, bet bez notiesāšanas. Jebkura vēlme nosodīt jāaizvieto ar pārrunām.

Nosodījumus mēs dzirdam it visur: transportā, rindā stāvot, darbā… Un gribas kliegt: cilvēki, apstājieties! Atcerieties šo, Evaņģēlijā teikto (Lk 6, 27-38):

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet, un jūs netiksiet pazudināti. Piedodiet, tad arī jums tiks piedots. Dodiet, un jums tiks dots – labs, piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī. Jo ar tādu pašu mēru, ar kādu jūs mērīsiet, arī jums tiks atmērīts.”

Nosodījums tiek uzskatīts par lepnuma paveidu un par vienu no smagākajiem grēkiem. Tas izraisa arī daudz smagu slimību.

Ja cilvēks iemācīsies nenosodīt, tad viņš augs garīgi. Nosodījums – tā ir pastāvīga labā, sliktā, pareizā, nepareizā vērtēšana. Ja cilvēks visu laiku vērtē, klasificē, analizē, viņā visu laiku notiek iekšējie vētrainie dialogi, bet tas, savukārt, norobežo enerģijas plūdumu starp cilvēku un realitāti. Māka apstādināt iekšējo „pļāpu” (kritiku), prasme iepauzēt – tā ir saikne ar realitāti. Tad, lūk, šis ir tas tīrās apziņas stāvoklis, kad tīrā telpa starp domām un iekšējais klusums sasaista cilvēku ar patieso spēku. Ja tiek iedarbināts nosodījums, tiek ierobežota saikne starp realitāti un bezgalīgā radošuma lauku.

Ja cilvēks pārstāj nosodīt, tiesāt, tas rada viņa apziņā klusumu. Mums jāpārtrauc mūžīgā vēlme tiesāt jebkuru vai jebko. Vispirms pacentīsimies nenosodīt kaut vai vienas stundas garumā, bet pēc tam šo klusuma laiku palielināt.

Šādi rīkojoties, mēs panāksim savas apziņas klusumu un tad varēs izpausties arī mūsu patiesās vēlmes.

Atceries:

Nosodot, mēs zaudējam žēlastību.

Tiesājot, būsi pats tiesāts.

Nebūsim lepni par savu pilnību – tā ir kļūda.

Izvairies no sabiedrības, kurā valda nosodījums.

Lai Dievs mums dod gudrību!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: grēks, kāre nosodīt, nosodīšana, nosodīšana kā grēks