Šodien ir tā diena, kad gribas iet laukā un sajust, izsmaržot, pieskarties un baudīt…

Baudīt visu, ko šī rudens diena var piedāvāt. Trakulīgs vējš pluinī krāsainos kļavu vainagus un skraida pa dārzu, brīžam sapurinot, brīžam noglāstot spilgti dzeltenos upeņu krūmus, pieglaužoties otrreiz ziedēt sākušajām, tumši zilajām delfīnijām, kas ar savu spilgto krāsu dara rudeni vēl bagātāku ar toņiem, samīļojot košo rudbekiju un dažādu krāsu klinšrozītes, kas tieši tagad, pirmo salnu iekrāsotas, ir kļuvušas vēl spilgtākas un krāšņākas. Man patīk šis mazliet bargais, un tajā pat laikā, glāstošais vēja trakums, kad liekas, tas aizrauj tevi līdzi savās dejās ar lapu puteņiem un sauc līdzi pa krāsainiem ceļiem un taciņām, aiz katra līkuma atklājot jaunu krāsu prieku. Un es esmu ar mieru doties tam līdzi – veldzēties.

Taču, pirms dodos pasaulē, gribu izstāstīt tev vienu senu, senu un droši vien tev zināmu stāstu. Lai, arī varbūt tas ir desmitreiz lasīts un redzēts skaistās bildēs, tomēr nekad nav par ļaunu to atgādināt sev pašām – to, ka esam Sievietes! To, ka esam tādas, kādas esam – neatkarīgi no noteikumiem, no prasībām, kādas mūs grib redzēt citi, neatkarīgi ne no kā, kas ierobežo. Ieklausoties un sajūtot sevi un savu Dievišķo būtību – uzticoties tai!

Un tātad..

Kad sestajā dienā Dievs radīja Sievieti, viņš aizstrādājās līdz vēlam vakaram. Eņģelis , garāmejot, apstājās un jautāja: „ Kāpēc Tu tik ilgi pie viņas strādā?”

Un Dievs atbildēja: „Vai esi redzējis visus tos parametrus, pēc kuriem man viņa jāizveido? Viņai ir jābūt mazgājamai, bet ne no plastmasas, viņai jābūt 200 kustīgu detaļu un visām tām jābūt nomaināmām, viņai jāfunkcionē ar jebkādu ēdienu un jābūt spējīgai apskaut vairākus bērnus vienlaicīgi, ar savu apskāvienu izdziedēt visu – no sasista ceļgala līdz salauztai sirdij, un visu to viņai jāpaveic ar vienu roku pāri.”

Eņģelis bija pārsteigts: „Tikai viens roku pāris – neticami! Un tas ir standarta modelis!? Pārāk daudz darba vienai dienai – beidz strādāt, pabeigsi rīt!”

„Nē”, atteica Dievs „esmu tik tuvu šī darba beigām un tas man būs pats mīļākais veidojums.”

„Viņa pati atveseļojas, ja saslimst un var strādāt 18 stundas diennaktī.”

Eņģelis piegāja tuvāk un pieskārās sievietei.

„Dievs, Tu viņu esi izveidojis tik maigu!”

„Jā, viņa ir maiga, bet es viņu esmu izveidojis arī stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var pārciest un izturēt!”

„Vai domāt Viņa māk? – jautāja Eņģelis.

„Jā, viņa māk ne tikai domāt, bet arī pārliecināt un vienoties.”

Eņģelis pieskārās Sievietes vaigam…

„Dievs, rādās, ka šis brīnums ir sabojājies – viņai tek ūdens. Tu viņai esi uzlicis pārāk lielu atbildības nastu!”

„Viņai netek ūdens – tās ir asaras” – Dievs izlaboja Eņģeļa teikto.

„Priekš kam Viņai tās?” vaicāja Eņģelis.

Un Dievs atbildēja: ”Ar asarām viņa pauž bēdas, šaubas, mīlestību, vientulību, ciešanas un prieku.”

Tas Eņģeli ļoti aizkustināja. ”Dievs, Tu esi ģēnijs. Tu visu esi pārdomājis un paredzējis. Sieviete tiešām ir brīnišķīgs veidojums!”

Un tas patiešām tā ir! Sievietē ir spēks, kas pārsteidz vīrieti. Viņa var tikt galā ar nelaimi un pārciest dzīves smagumu. Viņa nes sevī laimi, mīlestību un sapratni. Viņa smaida, kad gribas kliegt, dzied, kad gribas raudāt. Raud, kad ir laimīga, smejas, kad ir nobijusies.

Viņa cīnās par to, kam tic. Saceļas pret netaisnību. Nepieņem atteikumu, kad saredz citu risinājumu. Viņa ziedo visu sevi ģimenei. Ved draudzeni pie ārsta, ja tā baidās.

Viņas mīlestība ir beznosacījumu.

Viņa raud no laimes par saviem bērniem. Priecājas par kāzām un bērna piedzimšanu.

Viņas sirds vai plīst no bēdām, kad mirst piederīgie vai draugi…

Viņa zina, ka skūpsts un apskāviens var sadziedēt salauztu sirdi.

Viņai ir tikai viens trūkums – viņa aizmirst par sevi, par savām labajām īpašībām.

Nododiet šo vēstījumu tālāk savām draudzenēm, lai arī viņas atceras, cik ir jaukas.. .

Nu lūk, tāds ir šis nelielais stāstiņš. Stāsts par mani un tevi – par mums visām. Par mums – mājsaimniecēm, grāmatvedēm, ārstēm un skolotājām, par Sievietēm.

Ar šo sūtu tev krāsainu rudens sveicienu un uzmundrinājumu, mīļu apskāvienu un smaidu! Iemīli sevi no jauna, izbaudi šo skaisto laiku, uzticies savai Būtībai un lūdz Radītāja svētību visam, ko vien tu dari un darīsi. Esi un staro!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: sievietes iekšējā pasaule, sievietes misija