„Iesēsi domu – novāksi rīcību. Iesēsi rīcību – novāksi ieradumu. Iesēsi ieradumu – novāksi raksturu. Iesēsi raksturu – novāksi likteni!” Šie vārdi pieder ievērojamajam domātājam, filozofam un skolotājam Konfūcijam.

Šodienas raksts kaut kādā mērā varētu sasaukties ar jau iepriekš rakstīto par mūsu sapņiem un labajām domām. To, cik brīnišķīgi jūtamies, kad iztēlojamies savu sapņu piepildījumu, zinām katra. Ja tas jau ir īstenojies dzīvē – esam bezgala pateicīgas un laimīgas.

Jā, pasaulei ir vajadzīgas gan sapņotājas, gan sapņu īstenotājas. Un vislabāk, ja šīs divas lietas – sapņi un darbošanās savu sapņu piepildīšanā, iet kopsolī. Tātad ne vienmēr pietiek tikai ar to vien, ka uztici savas vēlmes Visumam. Ir jāsāk rīkoties. Un tas jādara tev pašai.

Protams, vispirms ir jāsaprot, ko tava sirds vēlas. Kas ir tas, kas liek tev sajusties īpašai, piepildītai un laimīgai. Ja tev pietiek ar kādu pavisam nieku šajā brīdī, tad tas atnesīs piepildīju pietiekoši ātri. Taču, ja runa ir par lielām lietām, piemēram, jaunas, tev interesantas nodarbes sākšanu vai pat darba maiņu, tad šis tava mērķa piepildīšanas ceļš būs gana ilgs un prasīs no tevis pacietību un spēku.

Šajā ceļā iespējami gan atraidījumi, gan citas ne tik patīkamas lietas, taču, ja tici savai sirds sajūtai – nepadodies! Ielaist sirdī neticību ir vienkārši, taču mācies to pārvērst ticībā. Ticībā sev pašai, radošai, iespēju pilnai, drošai un zinošai būtnei, kas dodas pretī savam sapnim. Un ticībā Dievam, Visumam, Lielajai Mīlestībai, kas vienmēr ir un būs ar tevi, ja vien pati sadarbosies ar to. Neatlaidies un reiz mainīsies visi apstākļi tev par labu. Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.”

Nu ko, jāsāk soļot.

Pilnīgi droši zinu, ka gandrīz vienmēr ir jāizcīna iekšēja kauja ar šaubām, ar bailēm, ar neticību, ka tas varētu izdoties. Un šī kauja ir ļoti grūta – pašai ar sevi.

Katra jau esam sasniegušas kaut kādu komforta stāvokli un baidāmies to zaudēt, jo tad šķiet, ka zaudēsim it visu. Un tiklīdz tu sāc virzīties uz ko jaunu laukā no savas komforta zonas, tā bailes ir klāt.

Jebkuras pārmaiņas, pat, ja tās sola labu rezultātu, liek sajusties dažu brīdi diskomfortā. Nu iedomājies kaut vai tādu ikdienišķu situāciju, kad tu ierasto džinsu un t – krekla vietā uzvelc jauku kleitu un augstpapēžu kurpes. Sajūta pilnīgi jauna un ne vienmēr tā labākā, pat tad, ja kleita ļoti piestāv. Dažas jutīsies saposušās un skaistas, taču citas to vien tik vēlēsies kā ātrāk atgriezties pie ierastā apģērba un noslēpt kleitu un kurpes vistālākajā atvilktnē, tādējādi varbūt atņemot sev iespēju radīt svarīgu iespaidu kāda cilvēka acīs, nesagaidot jauna amata piedāvājumu vai nerodot jaunu iespēju iepazīties. Labāk neko nemainīšu, lai ir tā kā ir…

Ja esi nolēmusi mainīt ko pavisam nopietnu un radikālu, tad vispirms jau tieši fiziskās sajūtas ir tās, kas mūs satrauc, kad iedomājamies iespējamos zaudējumus. Sirds dauzās, mute kļūst sausa un vēderā atrodas dīvaina kņudoņa, un kur nu vēl bezmiegs un saspringuma stāvoklis dienu no dienas. Gribas bēgt un atgriezties atpakaļ ierastajā, varbūt pat ne tik labajā vidē, taču pazīstamā. Un baiļu formas ir tik dažādas. Reizēm tās mēdz pavēlēt skaļi draudot un pieprasot tūlītēju apstāšanos, bet reizēm tās klusiņām un mīlīgi čukst, ka nu nezin vai šobrīd tev to vajadzētu darīt, ir taču tik daudz laika – varbūt citreiz? Vai tu nejūties sagurusi un vai tev pietiks spēka tam, ko gribi pasākt? Un, vai tev to vispār vajag, varbūt citi nesapratīs? Izklausās pavisam draudzīgi un jauki, vai ne? Bailes ir tik viltīgas.

Lai sāktu skatīties uz pasauli no cita skatu punkta, katru dienu ir kaut kas jāmaina savā dienas ritmā. Iedrošini sevi, pieradini pie pārmaiņām. Apzvani savus potenciālos klientus, ar kuriem agrāk neesi runājusi, parunā ar priekšnieku, pastāsti vīram savus nākotnes plānus, nebaidies saņemt atteikumu kādā piedāvājumā, pamēģini ko neierastu, tādējādi kļūsi drošāka un pārliecinātāka par sevi. Tu pamanīsi, ka dzīve kļūst krāsainākā un tu pati saredzēsi arvien vairāk iespējas.

Viens no ievērojamākajiem šķēršļiem ceļā uz savu mērķi ir tas, ka sevi pienācīgi nenovērtējam. Cik bieži ir tā, ka sasniedzam kādu savu mērķi, taču pat īsti nespējam par to priecāties, jo esam uzlikušas savu pašnovērtējuma latiņu pārāk augstu. “Ko nu es… Ak, tas taču tikai viens diploms vairāk, to jau spēj katra. Pagatavots gards ēdiens? Uzadīts silts džemperis? Ai, tur taču nekas īpašs… u.t.t.” Pavisam ātri savus panākumus noslēpjam un tie iegūst gandrīz vai zaudējuma nokrāsu. Sasniegumi kļūst pašsaprotami. Bez spējas priecāties un izbaudīt.

Mums šķiet, ka tikai pasaules atzinība ir tā galvenā un svarīgā, tāpēc dzenamies un dzenamies pēc atkal jauniem un jauniem panākumiem. Gribam būt labas, novērtētas, ievērotas. Taču aizmirstam, ka vispirms esam mēs pašas – mūsu sajūtas ir pašas svarīgākās un galvenās. Mēs esam tās unikālās un vienreizējās būtnes – jā, jā, tieši tā – neapmulsti no šiem vārdiem! Un katra par sevi. Vienīgā tāda. Un, lai arī cik apkārt būtu vērtīgas un „pareizas” informācijas, padomi un ieteikumi, tikai mēs pašas, klausoties sevī, zinām kas no tā visa der tikai mums. Man ļoti patīk Andžeja Reitera teiktais kādā rakstā: „Mirdzi ar to, ko tu proti.” Tieši tā, jo mums katrai ir kas īpašs, mums vien zināms, un tas jāizceļ saules gaismā.

Jā, varbūt arī lielajai pasaulei būs kāds novērtējums tavā lauciņā, taču desmitkārt svarīgāks būs tevis pašas vērtējums sev – tās sajūtas, ko tev atnesīs paveiktais darbiņš. Neaizmirsti gan sevi apsveikt par to, tas ir tikai tavos pašas spēkos. Liec sev justies radošai un veiksmīgai. Nopērc šampanieti un nosvini savus panākumus ar draudzeni, kaimiņieni, ģimeni – vienalga kā tu to vēlies, tikai neatstāj bez ievērības. Padari redzamu savu veikumu. Jo – tu esi karaliene pati sev!

Un vienmēr atceries – vēl kāda iekšēja balss atkal un atkal aicina – saņemies un īsteno savu sapni! Klausies sevī un savās sajūtās. Tās, kuras atnesīs mieru un prieku – būs īstās. Tikai jādarbojas!

Pati esmu pietiekoši radikāli mainījusi savu dzīvi un ne bez bažām, kā tas būs un vai es daru pareizi. Taču, paļaujoties uz Visuma atbalstu, šobrīd varu tikai pateikties pati sev un Radītājam, ka man pietika drosmes, apņēmības un izturības sekot savam sapnim un to piepildīt. Un, šobrīd esmu jau ceļā uz vēl kādu, sev ļoti ilgi lolotu sapni un varu pačukstēt, ka pirmos soļus jau eju šajā virzienā. Tas būs maratons krietnam laikam, taču šo gandarījuma sajūtu mazliet izjūtu jau tagad. Novēliet man veiksmi!

Tieši vakar runājām ar Aiju par to, kā var disciplinēt sevi un pamazām pietuvoties saviem mērķiem. Soli pa solim. Viņai ir tāds ieradums – katru vakaru ierakstīt kladē, kas jāizdara nākošajā dienā. Tiklīdz kāds darbs tiek izdarīts, tā to izsvītro. Ja neizdari – neko darīt, nākošajā dienā darīsi dubultā. Un šī klade satur arī informāciju par to, ko tu redzi tur tālu, tālu priekšā, ne tikai rīt, bet varbūt arī pēc gada – pasākumi tava mērķa sasniegšanai!

Un vai tajās stundās, ko tev dāvā diena, nevari atrast laiku 15 vai 20 minūtes arī kaut ko veicot šā mērķa piepildījumam? Vari gan!

Lai mums visām izdodas!

Sarmīte

Tags: domu spēks, mērķi, sapņi, ticība, uzdrošināšanās