Dažreiz mēs dzīvojam tā, ka visi aizsardzības veidi, pats mūsu dzīves veids ir „noskaņots” tā un tikai uz to, lai nezaudētu svarīgus sakarus, kontaktus, cilvēkus…

Lai izvairītos no zaudējumiem, mēs cenšamies būt “labas” un patīkamas, mēģinām izveidot savu kontroli pār cilvēkiem un apstākļiem, cenšoties visu paredzēt, visu aprēķināt un būt perfektas. Atsakāmies just.

Viss tiek „noskaņots” uz to, lai nebūtu jāpiedzīvo sāpīgā zaudējuma pieredze un noraidījums. Neļauties ievainojamības sajūtām, bezvērtības sajūtai, nepieredzēt vilšanos un nejust tamdēļ sāpes.

Tas viss ir iespējams. Tas viss ir iespējams tikai ar noteikumu – ja atsakāmies pašas no sevis. Sevis īstās. Sevis patiesās. Tās, kas jūt. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien bailes parādīt sevi īsto būs spēcīgākas par sevis nodevības sāpēm.

Kad tu sāc atdzīvoties, zaudēt ir tikpat grūti. Vai tu iezīmē savas robežas, atsakoties visiem būt laba, vai atzīsti tiesības uz savām jūtām un piekrīti tajās būt īsta, patiesa, lai vai cik tās būtu noraidošas? …Kad tu savu kontroli pār citiem cilvēkiem un apstākļiem atzīsti par bezjēdzīgu, kad piekrīti, ka pasaule nav prognozējama, un nav garantijas, ka šai spēlei būs skaidri noteikumi.

Zaudēt ir tikpat smagi.

Attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neizbēgami sastopamies ar saviem un viņu ierobežojumiem. Mēs sastopamies ar to, ka mums ir ierobežojumi savai spējai izturēt dzīves izaicinājumus. Tāpat ierobežots ir arī mūsu partneris. Un tajā punktā, kur saskaras mūsu abu ierobežojumi, bieži vien notiek pārrāvums un zaudējumi. Ciešu saikņu, attiecību vai uz to cerību zaudējums, un tas var būt ļoti sāpīgi.
Tādu stāstu un piemēru var būt daudz.

Kādā situācijā sieviete, sajūtot kādu sevis noteiktu robežu pārkāpšanu, savam vīrietim izrāda dusmas, un pretī saņem atraidījumu.

Citā situācijā, varbūt, šķiršanās notiek starp draudzenēm, kad viena no viņām, kas parasti bija jauka un pakļāvīga, sakarā ar dažiem notikumiem, atļāvās būt neiecietīga, un arī tika atraidīta.
Kādā citā situācijā kādai klientei tiek atteikts viņai svarīgā sadarbībā, tikai tāpēc, ka viņa nebija ar mieru uzņemties papildus atbildību un saistības.

Visos šajos gadījumos sastapās divas realitātes. Divas divu dažādu cilvēku subjektivitātes. Un šie cilvēki nespēja atrast kopīgu valodu un nespēja vienoties.

Katra no pusēm rīkojās saskaņā ar savu iepriekšējo pieredzi, no tā brieduma un izpratnes līmeņa, kāds viņām bija tajā brīdī, no viņiem pieņemamā un pieņemtā atbildības līmeņa – par sevi, par savām jūtām, savām vēlmēm.

Nav nekādas pareizās pozīcijas, nav nekāda etalona. Ir divas realitātes un daudz kas atkarīgs no tā, cik daudz viens no partneriem spēj izturēt, paciest, pieņemt, piekrist otrā partnera tiesībām uz viņa personīgo realitāti.

Te nu mums vienmēr ir sagatavota aizsardzība – otrā cilvēka (svešās) realitātes noraidīšana, vērtības mazināšana, kritika, racionalizācija.

Pieļaut, ka partneris dzīvo kaut kā savādāk, redz situāciju citādāk, ka viņam ir savas vērtības un uzskati – tā ir citādības pieņemšana, ka tiesības pastāvēt ir arī citam skatījumam vai citam viedoklim. Kad mēs pieņemam, mums ir vieglāk vienoties.

Un, lai šāda pieņemšana notiktu, ir jāprot pieņemt vispirms SAVA realitāte – bez šausmām un kauna, bez bailēm būt neērtai, nepareizai, ne tādai, kādai jābūt. Kādai būtu jābūt priekš kāda cita.
Kad mēs pieņemam, atzīstam savu realitāti, kad mēs sākam cienīt savas vērtības un pārliecības, savu ievainojamību, savas labās īpašības, savas bailes, mēs esam gatavas būt tādas kādas esam, mēs esam gatavas būt patiesas un atklātas.

Ja mēs esam gatavas izpaust sevi atklāti, paust savas tiesības un robežas, ja mēs bez bailēm atzīstam, atklājam, ko jūtam, ja atsakāmies ignorēt savas vēlmes un ar to visu droši izejam pasaulē, mēs, protams, riskējam.

Mēs riskējam ar to, ka partneris var neizturēt, var attālināties, mūs vainot, nenovērtēt.

Un tad mēs riskējam sastapties ar to, kas uz šodienu ir mūsos iekšā – savām bailēm, aizvainojumiem un kaunu.

Un vēl mēs riskējam zaudēt svarīgu saikni, svarīgas attiecības – tas ir iemesls, kāpēc pagaidām, līdz kādam noteiktam brīdim, kamēr nenostiprināsies mūsu iekšējais atbalsta resurss, mēs slēpjam pašas sevi – sevi patieso.

Kā tad ir patiesībā? Vai tas IR tā vērts?

Faktiski visa šī SEVIS-PATIESĀS slēpšanas stratēģija – tā ir cenšanās kontrolēt sekas. Ar mērķi novērst sāpes, kaunu, savas bezvērtības sajūtu, situācijā, kad kāds tevi atstāj vai kaut kas nenotiek, kā bija gribēts vai cerēts.

„Pasniedzot” sevi-īsto, tu sastapsi tādu pašu-īsto partneri. Mēs uzzinām viņa ierobežojumus, viņa vērtības un cik tālu „stiepjas” viņa rīcības un visas pārējās robežas. Un tā mēs varam piedzīvot īstu, patiesu TIKŠANOS.

Sevi slēpjot, mēs nekad neuzzināsim, ne tikai to cik mūsu partneris ir neaizsargāts, bezatbildīgs vai gļēvs, bet arī to, cik viņš ir nobriedis, tolerants un līdzjūtīgs.

Pārstājot censties, tu vari zaudēt un vari iegūt. Bez patiesās SEVIS, tu nesatiksi patieso partneri.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības, attiecības ar apkārtējiem, attiecības ar vīrieti, sajūtas, sievietes iekšējā pasaule