Es zinu. Šīs pārdomas (tas ir tulkojums no krievu valodas) kādam noteikti palīdzēs, bet kādu, varbūt, sadusmos, kādam liks nopietni aizdomāties, kādam liksies absolūti neinteresantas, un kādu, varbūt, glābs TAI dzīvei.

——————————

Reiz tas viss beigsies. Šī dzīve beidzas pēkšņi un nekad neizdosies tam būt gatavam. Nekad nav un nebūs tā, ka šodiena vai kāda cita diena ir labākā diena, lai tas notiktu…

Šai momentā mēs zaudēsim visu. Mūsu mantu, statusu, mūsu mīļos. Mēs paliksim vienatnē ar sevi un savu sirdi. Jo tas ir vienīgais, kas būs ar mums arī tālāk.

Attiecības, lai vai cik brīnišķīgas tās bija, beigsies. Un, ja pirmais mūs atstās partneris, mums tas būs jāpārdzīvo, jāpārkārto sava dzīve, jāpārveido pašiem sevi. Kādu laiku būs jādzīvo tālāk. Un pēc tam jādodas nezināmajā…

Bet varbūt pirmie aiziesim mēs – ar vainas apziņu, ka nespējām savu pienākumu izpildīt līdz galam. Gandrīz vienmēr attiecību beigšanās velk sev līdzi arī vainas apziņu – varēju, bet neizdarīju, nepateicu, neatbalstīju, ne līdz galam biju patiesa… Ar šādu dvēseles smagumu aiziet ir ļoti grūti. Kā ar akmeni kaklā.

Lai gan tas viss atkarīgs tikai no mums – vai un cik daudz mēs izrādām mīlestību, cik daudz un ko viens otram sakām, kā izturamies un atbalstām viens otru. Dot pietiekami daudz mīlestības? Tas laikam nekad nav iespējams, jo vienmēr gribēsies vairāk. Bet var mīlēt tā, lai pēc tam par to nebūtu kauns.

Šāda mīlestība iespējama tikai tad, ja mēs mainām savu sirdi. Raupju un aukstu, egoistisku un netīru – tā atkal var kļūt par saulīti. Kurai blakus ir silti un viegli. Un tad arī nenovēršamais vairs neliekas tik briesmīgs.

Lai vai kā mēs necenstos, viss beidzas. Un kā dzīve rāda, tas vienmēr notiek negaidīti. Kad vēl daudz ko varēja izdarīt, bija daudz plānu, daudz ideju. Un pēkšņi… Jeb ne pēkšņi?

Mēs neko nevarēsim paņemt sev līdzi. Neko un nevienu. Patiesības mirklis iestāsies vienatnē ar sevi. Tā būs saruna ar Dievu – aci pret aci. Neviens to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā mēs tērējam sev atvēlēto laiku? Vai radām kaut ko labu jeb neapdomīgi to izšķiežam? Krājam materiālās vērtības vai domājam par to dienu, kad viss materiālais zaudēs vērtību? Vai mēs dāvājam cilvēkiem mīlestību jeb “izsūcam no viņiem pēdējo sulu”?

Reiz tas viss beigsies. Tas, pie kā esam pieraduši. Mums nebūs vairs jāceļas un jāiet uz darbu, nebūs jāgatavo ēst, jāuzkopj māja. Mēs neredzēsim savu tuvinieku sejas, kuri mums tik daudz nozīmē – vīru, bērnus, draugus. Vai mēs satiksim viņus pēc tam? Varbūt jā, bet varbūt nē. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam citāda satikšanās.

Pazudīs arī tas viss, ko mēs mīlam. Šokolāde un kūkas, ziedi, kleitas, mašīnas, ērta māja ar rozā aizkariem, telefoni, datori, internets… Tas viss pazudīs bez pēdām.

Un vienīgais, kam būs jēga – mūsu dvēsele, tās tīrība un prasme mīlēt. Prasme dzirdēt tās balsi. Tas, ko ne par kādu naudu nenopirksim. Tas, kas palīdz mums attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem. Un attiecības pašiem ar sevi.

Kā iemācīties mīlēt vientulībā? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un būt patiesiem? Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams… Tādēļ mūsu dzīvē ienāk mums tuvie cilvēki. Viņi māca mūs mīlēt. Piedot. Atlaist. Kalpot. Pieņemt un dot.

Mūsu attiecības kalpo, lai šai dienai sagatavotos. Dienai, kad neko nenoslēpsim un nenoglabāsim. Kad no sevis nekur neaizbēgsim. Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis. Te nesamelosi, te nenopirksi vēlamo rezultātu, te neizdosies sarunāt, izmantojot pazīšanos.

Reiz tas viss beigsies. Par to ir vērts atcerēties jau tagad, kamēr esam vēl te. Kamēr varam mainīt mūsu vēstures finālu, esot šajā ķermenī. Kamēr mēs varam mainīt savu sirdi…

Oriģinālās publikācijas autore: O. Vaļajeva

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: dzīve pēc nāves, kā mīlēt, pārdomas par dzīvi