Šo internetā atrasto publikāciju es nolēmu iztulkot, jo, to izlasot, sāku smaidīt. Kāpēc…Lai paliek zināms tikai man ).

**********

Palūkosimies uz tipisku situāciju. Tavs vīrietis neparādās – neparādās nekādā veidā un kādu laika periodu. Kaut arī jūsu attiecības bija absolūti veselīgas un jaukas. Viņš neraksta, nezvana, kā zemē iekritis.

Ir sievietes, kuras šādā situācijā spēj saglabāt mieru, bet tādu ir ļoti maz. Pārējās, neatkarīgi no vecuma, mostas mazas meitenītes gars, kas lūdzošām actiņām skatās uz draudzeni un, baidoties no pašas teiktā, čukst: „Saki, kā tu domā, KĀPĒC VIŅŠ KLUSĒ? VIŅŠ MANI PAMETA?”

Uz šo jautājumu man reiz atbildēja kāds vīrietis, kuram uzreiz bija pretjautājums: kāpēc sievietes šādās situācijās krīt panikā? Viņš tiešām to nesaprata. Un šī neizpratne, cik nojaušams, raksturīga visiem vīriešiem kopumā.

Lūk, mūsu abu sarakste:

Viņš: Kāpēc sievietes nevar vienkārši apsēsties, izslēgt smadzenes un, klusējot un mierīgi, pagaidīt, bet nevis censties domāt vīrieša vietā?

Jūlija: Nav podziņas. Smadzenēm.

Viņš: Vai tiešām vajag to visu slāpēt ar avārijas situācijas metodēm?

Jūlija: Būtu gana ar īsziņu. Bet tad man pasaki, ko vīrietis vispār domā, šādi pazūdot no sievietes redzes loka? Viņš domā, ka viss ir o.k?

Viņš: Kopsummā – jā. Ja, pazūdot no šī redzes loka, viņš uzvedas normāli, ja viņš normāli atsveicinājās, ja nekas neliecina par tuvojošos nelaimi un vispār… ir vēl daudz „ja…” – tad kopsummā, jā. Ja tev viss ir normāli, un, ja esi pārliecināts, ka arī viņai viss ir normāli, kamdēļ uztraukties?

Jūlija: Sievietes ir kā viļņi. Kā ūdens. Viņām ir gan bēgums, gan paisums. Viņu jūtas, sajūtas nav pastāvīgas. Ja jūs ilgi neparādāties un no jums nav nekādu ziņu, viņas jūtas nepārliecinātas. Vai maz kas var notikt ar jūsu jūtām, kamēr jūs nav? Un, ja nu esat nolēmuši vairs nemīlēt? Un, ja nu jūs vairs neko nejūtat, vai jums ir parādījusies cita sieviete? Un, ja nu aizmirsāt par viņu? Ļoti grūti ir gaidīt nezināmo. Sievietei tāda situācija ir attiecību un jūtu apstiprinājuma trūkums.

Viņš: Mēs vienkārši esam pārliecināti, ka, ja kaut kas jūsu jūtās šajā laikā mainīsies, kamēr jūs mūs neredzat, tad vai nu mēs ar to visu tiksim galā vai arī kļūst skaidrs, ka agri vai vēlu tam vienalga bija jānotiek… Bet tomēr nesaprotu – piemēram, kāpēc sievietes paļaujas panikai pirms laika un jau laikus sāk sevi gatavot strīdam. Kamdēļ strīdēties ar cilvēku par to, kas vēl nav noticis un negrasījās notikt, pārmetot viņam, ka viņam pašam viss bija jāsaprot…

Jūlija: Sievietei daudz notikumu notiek iekšpusē, bet vīrietim – no ārpuses. Kamēr no jums nav nekādu ziņu, viņa pārdzīvos veselu stāstu sēriju ar sliktām beigām. Sieviete pati nekad tā nedarītu – neklusētu, jo tas nav viņas dabā. Viņai būtu jāuztraucas par to, kā jūtas viņas tuvākie – jo citādi viņa nevar un citādi viņa neizaudzinās savus bērnus un tas ir instinkts un darīt ar to neko nevar. Mēs tiešām nesaprotam, kāpēc jūs nesaprotat, ka ilgi mūs vienas atstāt nedrīkst. Precīzāk – bez uzmanības. Īsāk sakot, sievietēm viss ir citādi. Viņas visu mūžu gaida. Pa šo laiku viņām nepieciešams vismaz vēl viens apstiprinājums, ka ar viņu attiecībām ir viss kārtībā.

Viņš: Tas ir egoisms. Lai cik tas jocīgi neskanētu, bet dažreiz man liekas, ka mēs esam tie, kas par jums domā vairāk, nekā jūs par mums. Vīrietis cenšas sievieti saprast, cenšas analizēt situāciju no abām pusēm uzreiz, bet mainīgās sievietes dabas dēļ, ne vienmēr viņam tas izdodas. Jūs taču varat mums iedot atlaidi, zinot, ka mēs domājam citādi!

Īsāk sakot, meitenes – viņi nesaprot.

Kurš ir elastīgāks, tas arī iemācās spēles noteikumus. Vīrietis, kurš ir ļoti aizņemts darbā un ir ļoti aizņemts arī kopumā (un augstāk minētais ir tieši šāds gadījums), nerakstīs tāpat vien īsziņas vai nezvanīs, jo viņam galva ir pilna ar citām lietām. Viņam var iemācīt sūtīt smaidiņus. Es pat zinu vienu tādu 40-gadīgu vīrieti, kurš jau ir trešajā laulībā un beidzot to ir iemācījies: konsekventi, reizi dienā sūtīt īsziņu “Kā tev iet”. Un viņa sieviete vienmēr ar prieku atbild – un noskaņojums viņai, bez šaubām, uzlabojas.

Parasti notiek tā – vīrieši kādu laiku dara biznesu vai vēl kaut ko, iedziļinoties tajā līdz pat matu galiņiem, bet, kad pēc tam atjēdzas, zvana. Un dzird dusmīgus pārmetumus un raudošu balsi – „Tu mani pavisam esi aizmirsis!”

Bet dažas sievietes vēl pašas raksta īsziņas, tādejādi cenšoties vīrieti izdabūt no viņa nodarbēm, bet no pašiem vīriešiem – kaut kādas emocijas. Bet vīrietis tam pakļaujas ļoti vāji un atbildes nāk visai dīvainas, bet zvani, gadās, paliek neatbildēti. Viņiem dažreiz ir sapulces, biznesa darīšanas un, par cik, domāšana ir vien-kanāla, bet ne multi-kanāla, kā mums, tad arī sapulcēs viņi domā par darīšanām vai biznesu. Lai cik tas mums, sievietēm, neliktos dīvaini.

Man un arī man pazīstamām sievietēm lielākā daļa vīriešu ir mūždien aizņemti, ļoti aizņemti. Un, lūk, viena mana ģeniālā draudzene reiz izteica šādu frāzi: „Ko tu no viņa gribi? Lai viņš pamet savu darbu, uzcel zaru būdu un no turienes tev raksta īsziņas?” Es iedomājos šo skatu un gandrīz vai nomiru no smiekliem.

Un tā – „kāpēc”, mēs jau atbildējām. Klusē, tāpēc ka par esošo situāciju nav ko teikt, jo viņam tur ir brokeri vai pasūtītāji vai vēl kaut kas, un viņi visi viņam gatavi izēst smadzenes.

Tavu īsziņu „Kaķīt, kā tev iet?” viņš ieraudzīs, bet nesapratīs, palūkosies ar izbrīnītām acīm un, pavisam nedaudz jūtoties vainīgs, atbildēs tikai vakarā.

Bet uz „ko darīt” reiz ģeniāli atbildēja viens mazs, piecgadīgs puisēns. Viņš ļoti sakoncentrējies cēla no spēļu klucīšiem pilsētu, un viņa mamma ienāca istabā, apstājās un sāka klusām viņu vērot. Zēns uz mammu palūkojās un teica: “Mammu, tu ej. Padari kaut ko”.

Un tiešām – iesim, meitenes, kaut ko padarīsim.

P.s. Oriģinālās publikācijas autore – Jūlija Rubļova.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības ar vīrieti, par vīriešiem