Jaunais gads ir jaunu plānu laiks.

Zinu: sāk cilvēks stādīt plānus un ar šausmām konstatē – cik daudz ir jāizdara! Mūžīgais laika trūkums… Kāpēc diennaktī ir tikai 24 stundas? Tik ļoti gribas visu paspēt…

Par šo tēmu papētīju gudru cilvēku domas. Un, lūk, atradu. Kāds slavens, sirms kungs kādreiz teica jauneklim: „Lūk, tu, jaunais cilvēk, visu laiku steidzies. Bet veltīgi. Dzīvot vajag mierīgi. Neslinko, strādā, bet bez uztraukuma un stresa”. Viņam bija taisnība.

Jau no jaunības mums tuvinieki, skolotāji cenšas iestāstīt: steidzieties dzīvot, ir daudz kas jāpaspēj, steidzieties! Ātrāk, ātrāk, ātrāk – nepaspēsiet, nokavēsiet…

Viss nepareizi.

Ja tu vēlies dzīvi baudīt, priecāties par katru savas dzīves faktu, ja vēlies to uztvert kā svētkus, ja gribi paveikt daudz laba, interesanta un jauna – dzīvo nesteidzoties.

Kāpēc daudzi cilvēki ar nepacietību gaida atvaļinājumu? Tāpēc, ka atvaļinājuma laikā viņi pieder paši sev un nekur nesteidzas.

Ir vēl viens stāvoklis, kuru pazīstam visi un kurā atrodoties mēs nekur nesteidzamies – mūsu miegs. Miegā mēs piederam paši sev. Ir jāguļ tik, cik gribās, tik cik prasa organisms.

Vāvere ritenī! Tā tiek saukti tie cilvēki, kas vienmēr steidzas. Ritenis griežas, bet vāvere paliek uz vietas: piekūst, zaudē spēkus, bet ar ķepiņām turpina skriet, skriet, skriet…Ko vāvere izdarīja? Ne-ko! Barību nesagādāja. Un izņemot nogurumu, neko neizjuta.

Tā arī cilvēks. Ja viņš kā vāvere ritenī turpinās riteni griezt (visu laiku steigties, nervozēt, uztraukties, ķerties pie vienas lietas, tad pie otras), neizbēgams būs spēku izsīkums, pārslodze, nogurums un tad arī stress, kad dzīve jau liekas kā smags pārbaudījums.

Vai esi sastapusi cilvēkus, kas ķeras pie vienas lietas, pēc kāda laika to nepabeidzot, pārslēdzas uz citu, uz trešo utt.? Bet rezultātā viņi neko līdz galam nepabeidz.

Tas ir viņu dzīves stils, kas izpaužas visā – domās, sarunā, mājas darbos, bērnu audzināšanā, darbā.

Daudzi ir gatavi pļāpāt pa telefonu, apspriest ar pazīstamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem nenozīmīgas vai otrādi – globālas problēmas, kuru risinājums no viņiem absolūti nav atkarīgs. Tādi cilvēki nekad un neko nepaspēj.

Ļoti daudzi cilvēki stundas un desmitiem stundu tērē bezjēdzīgi sēžot internetā. Viņi sarunājas čatos, reālas tikšanās nomainot ar virtuālām; bieži vien stundām ilgi spēlē bezjēdzīgas spēles. Piekūst – un saprot, ka veltīgi iztērējuši laiku, bet nākamajā dienā atkal viss atkārtojas…

Viņiem nekad nav laika: nav laika noskatīties labu filmu, izlasīt grāmatu, satikties ar draugiem, audzināt bērnus. Mūžīgā steiga noved pie neirozes, stresiem, pie apvainošanās pašam uz sevi un citiem.

Lūk, padoms-uzdevums: pamēģini kaut vai vienu nedēļu nodzīvot nesteidzoties. Samazini darāmo lietu skaitu – visu, kas nepieprasa tūlītēju tavu klātbūtni, atliec. Pacenties ātrāk iet gulēt, lai pamostos bez modinātāja un nekur nesteigties.

No rīta – duša nesteidzoties. Brokastis – nesteidzoties. Daudzi brokasto tā, it kā kāds tūlīt pat atnāks un atņems sviestmaizi.

Brauciens uz darbu arī bez steigas un stresa – labāk izej no mājām par divdesmit minūtēm ātrāk, nekā nervozē iespējamās kavēšanas dēļ.

Proti vērot, novērot, analizēt.

Šis pats publikācijas sākumā minētais sirmgalvis bija slavenais zinātnieks, Ermitāžas direktors Josifs Orbeli. Un reiz uz jautājumu kā viņam dienas laikā izdodas tik daudz padarīt, viņš, ieturot garu pauzi, atbildēja: „Es dzīvoju nesteidzoties. Dzīvoju, baudot dzīvi, un visu daru mierīgi, rimti un pakāpeniski”.

Ja arī mēs spēsim tā rīkoties – plāni, kurus ieplānojām, sākoties jaunam gadam, kļūs par realitāti, bet varbūt būs pat necerēti ātri realizēti un pārpildīti.

Jo, ja padomā – vai var visus darbus padarīt? Un pat, ja mums tiktu dotas 48 stundas diennaktī, mēs nekļūtu rimtāki, laimīgāki un brīvāki…Mūsuprāt darāmo darbu apjoms palielinātos proporcionāli iedotajam laikam…

Varbūt problēma, ka laiks skrien arvien ātrāk neslēpjas zinātniskos atklājumos un pierādījumos, bet gan mūsos pašos?

Un zini, man ir ideja. Sāksim ar šodienu. Šodien ir sestdiena. Pamēgināsim to nodzīvot izbaudot! – lēnām, nesteidzoties, palūkosimies pa logu uz skaisto dienu un vizuļojošo sniegu…Uzsmaidīsim sev un katram garāmgājējam.

Pagatavosim bez steigas, ar mīlestību un smaidu sejā pusdienas mīļajiem, pieiesim pie saviem bērniem vai mīļotā cilvēka, apsēdīsimies un parunāsimies. Noglāstīsim savu kaķi, pasapņosim un, ieritinoties krēslā un mīkstajā pledā, ar karstas tējas glāzi rokā palasīsim sen malā pabīdīto jauko mīlas romānu vai jaunāko žurnālu.

Izdarīsim bez steigas ieplānotos mājas darbus, bet vakarā pa logu palūkosimies uz skaisto, sarkanīgo saules rietu…

Un rīt – rīt sāksim dienu ar smaidu sejā, lūgšanu un mierīgām domām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: dzīves stils, laika trūkums, steiga, stress, vāvere ritenī