Vecvecmāmiņa par atraitni kļuva 27 gadu vecumā. Un palika viņai divas meitenītes uz rokām. Bet mazais puisītis nomira. Naudas bija ļoti maz, dzīvot bija grūti…

Alga niecīga, un bija jābūt ļoti, ļoti taupīgai. Nauda bija jāekonomē un to tērēt vajadzēja prātīgi. Viņa tā arī darīja. Tā arī dzīvoja.

Bet tad viņa ieraudzīja veikalā šīs kurpes. Greznas, modernas, lakādas, ar papēdīti. Un nopirka. Uz kājas tās izskatījās brīnišķīgi, kā uzlietas. Un atnākot mājās, viņa iedarbināja patafonu un nedaudz uzdejoja: viņa taču divus gadus nebija dejojusi. Un divus gadus dzīvoja ļoti taupīgi, skaitot katru kapeiku, kaut arī…pat dzīvot brīžiem negribējās. Viņa skuma pēc vīra un puisēna. Kurpes bija ļoti dārgas, viņai nācās par tām atdot visu naudu. Un viņa ar šausmām domāja, kā dzīvos ar bērniem un kas būs rīt.

Bet nekas slikts nenotika. Aizņēmās naudu, sev ielejot mazāk zupas un gaļu atdodot meitām, pamazām naudu atdeva. Pati ēda maizi un dzēra vārītu, karstu ūdeni – tie ir sīkumi, jo bija kurpes! Ar bantītēm!

Un kādu dienu, uzvilkusi šīs kurpītēs, viņa aizgāja pie paziņām uz ballīti. Tur viņā iemīlējās alus rūpnīcas direktors, viņu bildināja un pēc gada viņi apprecējās. Un dzīvoja diezgan laimīgi. Meitenītes bija apģērbtas un paēdušas, abas ieguva augstāko izglītību.

Kaut arī bija karš un dažādas briesmas, bet kurpes, atmiņas par kurpēm (tās, protams, nonēsājās), viņu ļoti uzturēja! Tās bija vispriecīgākās atmiņas! Un 90-tajos gados, kad vecvecmāmiņa atcerējās šo brīnišķīgo pirkumu, viņa smaidot stāstīja par detaļām un viņas sejā bija manāms tas pats satraucošais moments…Viņa reti kad smaidīja, jo dzīve bija grūta.

Un, lūk, ko es domāju: nopērc sev to, pēc kā alkst tava dvēsele. Pat, ja naudas ir ļoti maz. Aizņemies, gan izgrozīsies! Atliec jaunu tapešu vai tualetes poda pirkumu. Ir pirkumi, kas spēj glābt dzīvību vai maina likteņus, kaut arī bez tiem var pilnīgi iztikt – bez kurpītēm ar bantītēm. Bet vienalga nopērc. Un notiks kaut kas labs. Un dzīvot griba atgriezīsies. Un uzdejot gribēsies. Un, varbūt, iepazīsies ar kādu jauku vīrieti. Bet pēc tam par savām „kurpītēm” pastāstīsi savai mazmeitiņai. 90 gadu vecumā. Smaidot…

Publikācijas tulkojums, avots: mainfun.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: par dzīvi, stāsts pārdomām