Šorīt, skatoties pa logu uz ābeli dārzā, kas pilna jo pilna ar kārdinošiem āboliem, atcerējos vienu līdzību. Droši vien arī tu esi to jau dzirdējusi:

„Sievietes ir kā āboli. Paši sulīgākie un saldākie atrodas koka galotnē. Daudzi vīrieši nevēlas kāpt tiem pakaļ, jo negrib piepūlēties un baidās nokrist un sasisties. Viņi savāc tos ābolus, kas ir nokrituši zemē, nav varbūt tik ļoti labi, taču ir tiem pieejami. Tāpēc āboli tur augšā, ābeles galotnē, sāk domāt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, kaut gan patiesībā tie ir lieliski. Viņiem vienkārši ir jāsagaida tas cilvēks, kas nenobīsies un uzkāps koka galotnē tiem pakaļ.”

Skaisti teikts, taču par šo līdzību varētu daudz un dikti diskutēt, vai ne? Un taisnība droši vien būtu katrai no mums. Jo katrai jau ir izveidojusies sava dzīves pieredze, zinām bezgala daudz teorijas kā būtu pareizāk un kā ne. Un, galu beigās, arī situācijas, kuras esam izdzīvojušas ir tik dažādas. Un katrai līdzībai ir vairākas dziļas domas. Piemēram, varbūt vīrieši lasa ābolus no zariem – atbilstoši savam augumam. Kurš var aizsniegt augstāk, tas noplūc ābolu tur, kas ir mazāks, paņem to, kas atrodas zemāk?

Vai tev kādreiz nav nācies klusībā pabrīnīties, satiekot dažus pārus – nu ko gan viņš viņā ir atradis? Tavuprāt, pavisam parasta, ne īpaša skaistule, viena no daudzām sievietēm, kas tev liekas neievērojama. Un turpat viņam blakus ir kāda paziņa, kaimiņiene vai kolēģe, kas ir tik jauka, simpātiska, izskatīga un gudra! Bet viņa ir viena. Neviļus ienāk prātā jautājums – kāpēc tā, vai ne?

Šis nav akmens to sieviešu dārziņā, kurām varbūt nepiemīt tas izsmalcinātais skaistums vai gudrība, un arī to sieviešu, kas ir apbrīnojami jaukas un gandrīz ideālas un zina savu „cenu” – ne. Un tas viss, protams, mūsu skatījumā, jo patiesību zina tikai viņas pašas un katrai no viņām piemīt sava burvība un valdzinājums. Savos skaistajos gados jau visas zinām, ka katra no mums ir vērtība, un satiekam tos, kurus mums jāsatiek. Un, no ābeles jau nekrīt tikai tie āboli, kas ir pārgatavojušies un vairs ne tik kvalitatīvi, bet arī tie, kas ir pašā gatavībā: gardi un sulīgi – gatavi!

Taču šoreiz mazliet tieši par to, kā klājas viņām –tur augšā – ābeles galotnē. Vai bieži vien neesam tur, jo mūsos dzīvo bailes no mirkļa, kad satiksim Viņu vai mācēsim būt „labas”? Vai mums nesāpēs kāds pāri nodarījums, vai spēsim baudīt mirkļus? Vai negaidām „Princi baltā zirgā” un tāpēc pati dzīve mums slīd garām, jo vērojam to no malas – no augšas? Kā varam iegūt pieredzi, ja neuzdrošināmies.

Protams, sieviete jūtas sieviete, kad viņai ir blakus stiprs, uzticams vīrietis. Un, tavuprāt, stiprais taču nenobīsies un uzkāps tev pakaļ, vai ne? Jā, droši vien, bet ja nu viņš, kā jebkurš cits brīžam arī nogurst un nepamana tevi tur – augstu, augstu? Filozofēt varam daudz un dikti par šo… Teiksi, ka tāpat jau „katram katliņam savs vāciņš” un nekas, kas ir tavs tev garām nepaies, taču es domāju par ko citu – par tiem mirkļiem, kurus mēs varētu vienkārši dzīvot un baudīt, priecāties, kamēr satiekam to – Savējo. Vienīgo un īsto. Piepildīt sevi, veidot savu pieredzi un vērtību sistēmu, būt laimīgas.

Un te atkal izstāstīšu citu stāstu, ko man reiz stāstīja kāda vieda sieviete brīdī, kad man pašai šis jautājums „kāpēc ir tā?” bija aktuāls attiecībā uz sevi.

„Reiz dzīvoja kāda skaista Roze. Viņa plauka un ziedēja, priecēja apkārtējos ar savu brīnumaino smaržu un visi priecājās par šo krāšņumu. Viņa bija jauna, domāja tīras, gaišas domas un ticēja saviem cēlajiem mērķiem. Kādu dienu viņai pienāca laiks doties ceļā – tālā un grūtā ceļā pāri tuksnesim, lai satiktu savu Mīļoto, ar kuru būt kopā.

Rozīte devās ceļā tūlīt nekavējoties. Viņa gāja un gāja, tuksnesis bija skarbs un Rozei ļoti gribējās dzert. Un tad viņa satika Aku. Ūdens guldzēja un aicināja, un Aka teica: ”Nāc, padzeries, tev būs spēks iet tālāk. Taču par to, ka došu tev veldzi, tev jādod man viena ziedlapiņa”. Rozīte apjuka. Viena ziedlapiņa? „Nē, es izturēšu un iešu līdz galam skaista un neskarta, lai patiktu savam Mīļotajam” Un Roze gāja tālāk. Atkal bija karsts un bez ūdens viņa zaudēja spēkus līdz atkal satika Aku. Un notika tieši tas pats, kas satiekot Aku pirmajā reizē. Un Roze apņēmības pilna devās tālāk. Ziedlapiņas pamazām novīta, spēki izsīka un spožums acīs pazuda… Un satiekot Aku trešo reizi, Rozīte spēja vien skumji nopūsties un mērot savu ceļu tālāk jau pavisam izsīkusi. Mērķis bija tik tuvu, un tas viņai deva spēkus. Un re – svarīgā diena bija klāt! Viņa nonāca lielā, skaistā oāzē, kur visa bija pārpārēm. Gaiss smaržoja, ūdens čaloja, valdīja prieks un mīlestība. Un tur bija viņas Mīļotais!”

Kā jūs domājat, kas notika tālāk?

Mīļotais viņu nepazina… šī skumjā, pārgurusī, un izkaltusī būtne vairs nebija viņa Roze…

Taču stāsts vēl nav galā.

„Tajā pat laikā kāda cita Roze veica to pašu ceļu, lai satiktu savu Mīlestību. Arī viņai nācās iet pāri tuksnesim, izjust slāpes un bezgala nogurt. Pie pirmās Akas arī viņa lepni paceltu galvu turpināja ceļu tālāk, paturot visas savas ziedlapiņas. Un pie otrās akas tāpat. Taču, satiekot trešo aku, Rozīte apstājās un aizdomājās – spēku bija tik maz, dzert gribējās tik ļoti un Roze domāja: „Ir palicis tik mazs ceļa gabaliņš, ja nepadzeršos, es varu tur nenokļūt. Bet man taču ir jābūt skaistai un laimīgai, man ir nepieciešams spēks un veldze, lai varu būt tāda kāda esmu, lai varu iepriecināt sevi un savu Mīļoto. Un, kas gan ir viena ziedlapiņa pret manu laimi, ko tūlīt satikšu?” Un Rozīte laipni uzdāvināja Akai vienu no savām ziedlapiņām, gardi padzērās, atpūtās un, sajuzdama spēku pieplūdumu, veica savu ceļu līdz galam. Un, jācer, ka viņi abi ar savu Mīļoto dzīvo laimīgi vēl šodien..))”

Skaists un reizē skumjš stāsts, taču tas man toreiz ļoti lika aizdomāties. Dzīve ieguva citas krāsas, jo es pati to sāku krāsot, baudīt un priecāties par to, tajā pat laikā vienmēr dziļi sirdī zinot, ka satikšu to – Savējo. Tu jau gan droši vien zini, ko ar to gribu pateikt… kopīga kafijošana un sarunas ar kādu, kas ir jauks un ar kuru ir interesanti, kopīgi izbraukumi, telefona zvani, pārsteigumi, taču tajā pat laikā, dzīvojot katram savu dzīvi, izjūtot robežas, kādas pati sev vēlies noteikt. Un nekad jau nevari zināt, kas beigās no tā visa sanāk…Varbūt izrādās, ka tas arī ir tas – Tavējais! Un, ja ne, tad būsi skaisti izdzīvojusi šo brīdi un baudījusi patīkama cilvēka klātbūtni – tu būsi dzīvojusi!

Tu esi Lieliska un dzīves gudra sieviete. Ieklausies sevī, savā Būtībā un atkal – jau kuro reizi – sadzirdi savu iekšējo balsi, kas tev pateiks priekšā, kā rīkoties, lai spēcinātu sevi un veldzētu. Un, vienalga, vai esi viena vai kopā ar kādu, ļaujies dzīvei. Un, ja nekad agrāk, tad varbūt šajā rudenī, kad, tūlīt pēc mirkļa, jau lielais mākslinieks Rudens ņems savu otu un izkrāsos visu pasauli košu jo košu, ļaujies arī tu krāsām un sajūtām.

Lūkojoties laukā pa logu, pamanīju zālājā – zied divas pienenes… jā, tieši tagad – septembrī! Kā tu domā, vai viņas nebaidās rudens salnu? Bet zied! Droši un pārliecinoši.

Lai saule!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: domu spēks, par sievietēm, par sievišķību, sievišķība