Reiz dzīvoja Dieviete. Kā jau visas dievietes viņa bija ļoti skaista un stipra, bet galvenais – mūžīga. Kā daudzām citām, tai nācās iemitināties kādas meitenes sirdī. Tā bija ļoti vienkārša meitene, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām.

Reiz meitene gāja mājās. Gaisā bija jūtams spēcīgs pavasarīgas burvestības aromāts un Dieviete viņā teica: „…Es gribu parunāties ar debesīm, iesim uz to kalna virsotni.” „Nē, – atbildēja meitene, – man mājās daudz darba un drēbes vēl jāizmazgā…” un devās mājup.

Reiz kādā vakarā Dieviete teica: „Es gribu palūkoties zvaigznēs…” „Nē, – viņai atbildēja meitene, – man rīt agri jāceļas…” un devās gulēt.

Reiz meitene veikala skatlogā ieraudzīja ļoti skaistu kleitu un Dieviete teica: „Tā kleita ir domāta tieši man…” „Šī kleita nav domāta man…”- atbildēja meitene.

Vēl kādu reizi, Dieviete teica: „Es gribu gulēt, jo es redzēšu sapni, kas man pavēstīs manu likteni”. „Nē, – viņai atbildēja meitene – man ir jāizmazgā trauku kaudze un vēl daudz citu darbu ir jāpadara…”

Drīz vien pēc tam meitene satika kādu ārzemnieku, kurš viņā ļoti iemīlējās. Viņš piedāvāja viņai kopā doties uz citu valsti – viņas sapņu zemi un šī vīrieša sejā un acīs staroja tāds maigums, uz kādu vien cilvēks ir spējīgs…

„Tas būs brīnišķīgi!”- teica Dieviete.

„Nē, – atbildēja meitene, – viņš nozags manu pasi un pārdos mani verdzībā kādam bordelim…”

Kaut gan… meitene dažreiz juta Rudens smaržu un, labsajūtā pieverot acis, dzirdēja sevī klusu un maigu Dievietes balsi: „ – tā esmu es…”. Dažreiz meitenei ļoti gribējās, lai kaut kas notiktu vai arī, lai kaut kas nenotiktu un parasti tā arī bija.

– Nu gan brīnumi!”- brīnījās meitene.

– „Tā esmu ES.” – viņa dzirdēja pārliecināto Dievietes balsi.

Laiks gāja. Meitene satika puisi, kurš viņā iemīlējās.

– „Kas tev manī patīk visvairāk? – jautāja reiz meitene puisim.

– „Ir tevī kaut kas…. tāds spēcīgs, kaut kāda pārliecība…” – teica puisis.

– „Tā ir mana racionalitāte!” – domāja meitene.

– „TĀ ESMU ES!” – kliedza Dieviete.

Meitene gatavojās precēties.

– „Tu viņu nemīli, tu nebūsi ar viņu laimīga!”- teica Dieviete.

– „Viņš labi pelna, man būs viss. Es būšu ar viņu laimīga un visi mani apskaudīs!” – teica meitene.

Meitene apprecējās un dzīvoja ar vīru.

Reiz viņu draudzenes aicināja satikties.

„Es gribu kādu vakaru atpūsties!” – teica Dieviete.

„Man jāuzvāra vīram borščs, citādi viņš padomās, ka esmu slikta saimniece…” – viņai atbildēja jaunā sieviete.

Un tad pienāca kāda auksta un barga ziemas diena. Sieviete gāja mājup un sapņoja, ka vīrs viņu sagaidīs pie durvīm, palīdzēs noģērbties un pagatavos viņai karstmaizītes ar tēju.

Pie kāpņu telpas ieejas durvīm viņa ieraudzīja mazu kaķēnu. Balts kaķēns ar pelēku austiņu, sarucis mazā, mazā kamolītī pie pašām ieejas durvīm drebēja. Viņa spalva jau bija pārklājusies ar sarmu, bet acis gandrīz vairs vaļā nevērās…Meitenei kaķēna kļuva ļoti žēl…

„Viņš jāpaņem!” – teica Dieviete.

„Vīrs nemīl kaķus”, iebilda meitene.

„Ja tu viņu tūlīt nepaņemsi, viņa dzīvība tūlīt, tūlīt aprausies…” – teica Dieviete.

„Man miers ir svarīgāks”, atbildēja sieviete.

„Es aiziešu prom!” – teica Dieviete.

„Ej! Tu man neesi vajadzīga!” – atbildēja sieviete.

Un Dieviete neko viņai vairs nesakot, pazuda.

Sieviete uzkāpa līdz savam dzīvoklim un piezvanīja pie durvīm. Viņa dzirdēja ieslēgta televizora skaņu un viņai bija TIK grūti smagajā somā atrast atslēgu. Neviens durvis neatvēra. Viņa ilgi rakņājās dziļajā, smagajā somā, līdz atslēgu, tomēr, atrada. Iegāja. Jau no koridora viņa ieraudzīja pie televizora, krēslā sēdošo vīru. Pat galvu uz viņas pusi nepagriežot, viņš teica: „Nu ko, ēst kaut ko iedosi?”

Un pēkšņi sievieti pārņēma TĀDAS skumjas! Pat sirds no sāpēm sarāvās čokurā! Viņai gribējās izskriet laukā un kliegt…, bet nē – negribējās…. neko viņai negribējās.

Pēc nedēļas vīrs no viņas aizgāja. Pie jaunākas, kas dzīvoja pavisam netālu. Pamestajai sievietei bija slikti. Viņa cerēja, ka atnāks Pavasaris un viņai kļūs vieglāk, jo kā vienmēr pavasarī, taču, kļūst vieglāk…

Pavasaris atnāca, bet vieglāk nekļuva. Viņa nejuta vairs to svaiguma un spēka smaržu, ko pavasarī juta agrāk. Viņa nopirka vienu no tām spilgtajām kleitām, kuras TIK ļoti patika Dievietei, bet spogulī ieraudzīja parastu, vidēja vecuma sievieti, ar tukšu skatienu. Viņa aizgāja uz kalna virsotni un sauca Dievieti, bet neviens viņai neatbildēja.

Bet reiz, pagalmā purinot paklājus, uz kāda no daudzajiem balkoniem viņa ieraudzīja savu bijušo vīru un viņa jauno meiteni. Viņa bija pavisam jauna un viņai mugurā bija kleita skaistās varavīksnes krāsās un sejā daudz vasaras raibumiņu. Meitene skaļi smējās, bet klēpī viņai bija kaķis. Balts. Ar pelēku austiņu…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: dieviete, sievietes pasaule