Tās no jums, kuras ir parakstījušās uz vēstulēm, kurās es ik pa laikam sūtu Svetlanas Jermakovas atbildes viņas e-grāmatu lasītājām, jau zina un pazīst šīs rakstnieces un viņas vīra stilu, attieksmi pret dzīvi, attiecībām – viņu „rokrakstu”. Bet šoreiz es nenocietos, lai šo viņas atbildi kādai lasītājai nenopublicētu arī mūsu blogā. Iespējams, tā varētu kļūt par labu diskusiju, domu, pieredzes apmaiņas tēmu komentāros?

Lasītājas jautājums Svetlanai: Svetlana, kā izturēties pret pieaugušajiem bērniem, lai gandrīz katra saruna nebeigtos ar konfliktu? Es ceru, ka Jūs saprotat, ko es ar to domāju?

Mūsdienu jaunieši ir ļoti gudri, bet viņi it visā meklē izdevīgumu. Un visu viņi būvē saskaņā ar aprēķiniem un gatavi iet pāri līķiem, neskatoties uz to, ka audzinājām mēs viņus pavisam citā gaisotnē.

Bet ārpasaules ietekme ir spēcīgāka par mums, un es pat saprotu, kāpēc, dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu… Bet fakts, ka tas skars arī vecākus, tuvus cilvēkus un draugus … to negaidīja neviens.

Svetlanas Jermakovas atbilde: „Cilvēki ir vienmēr vienādi, atšķiras tikai viņu dzīves realitāte.

Ja realitāte ir izsalkusi dzīve, bērni sirmos vecākus ved uz mežu nomirt. Ja realitāte ir sātīga dzīve, bērni atrod saviem vecākiem kādu, kas viņus pieskata un pagarina viņu mūžu ar dārgām zālēm.

Bērni ir dzīves ziedi, bet vecāki – “kūtsmēslu dobe”. Bērni dzimuši, lai no vecākiem izvilktu visu. Negribat būt par kūtsmēslu dobi saviem pieaugušajiem (sākot no 16 gadiem) bērniem? Tad, lūk, jums daži likumi:

• Nedzīvojiet kopā ar pieaugušajiem bērniem.
• Nedodiet bērniem naudu tāpat vien; nauda ir jānopelna.
• Izaugušajiem bērniem atdodiet tikai to, kas paliek pāri; neatdodiet to, kas jums pašiem nepieciešams.
• Negaidiet pateicību – pieaugušajiem bērniem dāviniet dāvanas sava prieka pēc.
• Nezvaniet pieaugušajiem bērniem bez īpašas vajadzības un neejiet pie viņiem ciemos bez ielūguma.
• Atcerieties, ja izaugušie bērni jums nezvana – tātad no jums nav ko ņemt…
• Atcerieties, lai vai kā jūs necenstos savu izaugušo bērnu dēļ, jūs tiksiet pasludināti par "sliktiem" un vainīgiem, ja viņu dzīves realitāte to pieprasīs.
• Ar pieaugušajiem bērniem savus naudas un dzīvokļa darījumus formējiet, balstoties uz oficiāla līguma,
• Nepieļaujiet situāciju, kad pieaugušie bērni gaida jūsu nāvi. Piekrītiet, tas taču nav patīkami: jums ir 80 gadi, un jūs saprotat, ka bērni, apzināti vai neapzināti, gaida jūsu nāvi.
• Esiet veseli! Protiet būt veseli! Tas ir labākais, ko jūs varat izdarīt sev un saviem pēcnācējiem.

Ja jūs sekosiet šiem padomiem, iespējams, ka izauguša bērna vietā jums radīsies draugs. Draugs, ar kuru var pārkāpt visus šos likumus; var kopā dzīvot, dot naudu, nākt ciemos bez īpaša uzaicinājuma… un zināt, ka viņš būs tas, kurš turēs jūsu roku jūsu pēdējā dzīves stundā.”

———————-

Tādi, lūk, ir Svetlanas Jermakovas padomi. Tiem var piekrist un tiem var nepiekrist. Mēs katrs pieļaujam savas kļūdas un katram ir sava dzīves realitāte. Es gan nepiekrītu lasītājas vēstulē teiktajam, ka „dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu…” Nav dzīve tāda – ir cilvēki tādi! Bet taisnība Svetlanai ir noteikti tajā, ka mūsu bērni ir kā ziedi. Un kāda „mēslu dobe” būsim mēs, par tādiem izaugs arī mūsu bērni. Un te… lai ir viela pārdomām mums katram.

P.s. Un vēl viena ļoti laba ziņa visām, kas jau kādu laiku seko šīm vēstulēm, par kurām minēju sākumā. Tieši šajās dienās: no 15.jūlija. – 19.jūlijam ir 5 dienu 40% akcija Svetlanas Jermakovas e-grāmatai jeb metodikai (latviešu valodā) „NETRAUCĒ VIŅAM TEVĪ IEMĪLĒTIES! METODIKA, KAS ATDZĪVINĀS PAT VĪRU”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības ar bērniem, par attiecībām, Svetlana Jermakova