Kas tad ir sievišķība un kas ir sievietes spēks? Tā nav vienkārša tēma un divos vārdos to neizrunāt.

Nesen kādā raidījumā-šovā, pārsteidzīgā jūtu izvirdumā, visiem klātesošajiem dzirdot, kāda bagāta sieviete izkliedza: „Nu iepazīstiniet, taču, ar kādu! Dzīve paiet garām bez vīrieša!” Ir dzirdēta arī šāda frāze: „ Kaut vai kāds, ka tik mājās pēc vīrieša sāktu smaržot!” Arī tādiem uzskatiem ir tiesības eksistēt, bet… kā vīrietis var tikt uztverts kā interjera detaļa un kā vīrietis var būt nepieciešams statusa uzturēšanai???

Tik ilgi sievietes cīnījās par līdztiesību, bet tagad izrādās, ka viņām ir grūti dzīvot bez atkarības no vīriešiem? Un tā, rodas jautājums – mēs esam līdztiesīgas vai ne?

Vīrietis mums nepieciešams dzīves aizpildīšanai, garīgās integritātes sajūtai? Tas ir mūsu pielikums, papildinājums, daļiņa, kura paaugstina mūsu statusu? Vai arī vīrietis ir tas, kuram kā pielikumam ir jābūt sievietei?

To izvēlamies mēs pašas. Un atkarībā no tā, kā mēs uzlūkojam vīrieti, tā mēs veidojam attiecības.

Sievietes spēks – kā tas izpaužas? Apziņā, ka esi sieviete. Sieviete spēj izrādīt visas savas labākās īpašības, tikai tad, kad apzinās savas būtības spēku, savu jūtu un intuīcijas spēku. Ne atkarība, ne indulgence, ne žēlums, ne upurēšanās nevar būt kā saite ar vīrieti. Toties mīlestība, vēlmes, prieks un optimisms sievieti padara pievilcīgu.

Viņa kļūst par magnētu vīrietim. Un, pie tam, viņa var veikt izvēli. Jo viņa apzinās savu vērtību, ko viņai ir devusi daba. Vīrietis „pievelkas” dabiskā veidā, jo ķermenis – tas ir tas, kuru nevar apmānīt, to nevar pierunāt, viņš jūt. Ķermenis jūt otra ķermeņa enerģiju un uz šo aicinājumu atsaucas.

Kad paralēli tam visam sieviete ir arī dvēseliski spēcīga, viņa izstaro pārliecību, viņa priecājas par savu spēku un bauda šo sajūtu. Saite starp vīrieti un sievieti iegūst jaunu kvalitāti, jaunu līmeni un tas ir brīnišķīgi.

Šobrīd seksa tēma ir pārlieku pārspīlēta, no otras puses, tā ir vulgarizēta un vienkāršota. Nav iespējams cilvēku, viņa jūtas, viņa domas un dvēseli sadalīt pa plauktiņiem. Jebkuras gradācijas ir ļoti aptuvenas. Katrs cilvēks ir unikāls. Tikai saprotot to, mēs spēsim saprast otru cilvēku.

Kad sieviete gatava uz jebko „kaut vai kāds, bet lai tik būtu”, viņa dvēseles dziļumos cer viņu pēc tam pārveidot. Nepareizi pateicu…nevis cer, bet ir pārliecināta, ka tieši viņa spēs savu mīļoto padarīt par „cilvēku”. Un pēc laika sāksies „laimīgā” pāraudzināšana. Sieviete pārliecinoši cenšas panākt vīrieša atbilstību tiem standartiem un prasībām, kuras viņa viņam ir noteikusi. Sen noteikusi – vēl tad, kad pretendenta nebija pat tuvumā. Kāpēc sievietēm nav miera? Kāpēc viņas par šīm prasībām aizmirst līdz attiecību sākumam?

Būtu tik vienkārši. Tiec galā ar sevi, ar to, ko tu vēlies, un tad meklē vīrieti pēc šiem parametriem un lem – dzīvot ar viņu vai nedzīvot. Protams, arī šādi rīkojoties, bez kļūdām neiztikt. Bet, ja jau no paša sākuma cerēt uz „un ja nu”, attiecību neparedzamība palielinās.

Ja no paša sākuma atzīstam cilvēka, ar kuru vēlamies dzīvot kopā, unikalitāti un neatkārtojamību, mēs sākam meklēt optimālo risinājumu. Mēs būsim pārsteigtas par jauniem atklājumiem cilvēkā, kurš dzīvo mums blakus. Tiklīdz otru cilvēku sākam uztvert caur personīgo mērījumu skalu, viņš vienmēr mūs neapmierinās – to ir svarīgi saprast.

Stiprākās laulības tiek veidotas , kad cilvēki ar kaut ko ir cieši vienoti, saistīti. Ja šī vienotība nav tikai vienā, bet vairākās plaknēs – ķermeniskā, dvēseliskā un mentāla līmenī, tas ir augstākais attiecību līmenis. Un te nerodas jautājumi kā kaut ko pārveidot, aizliegt, novērtēt, pazemot.

Tu vienkārši viņu pieņem un baudi – baudi to atbalsi, kas tevī rodas esot saskarsmē ar šo cilvēku. To kā atsaucas tavas domas viņa domām, tavas emocijas viņa emocijām, kā atsaucas tavs ķermenis viņa ķermenim. Un tā ir augstākā attiecību pilotāža. Tu vari teikt, ka tā ir skaista pasaka. Nezinu gan, bet nesen lasīju kādas cienījamas kundzes vārdus: „Ja sieviete vīru uzskata par muļķi, tas nozīmē, ka muļķe ir viņa, ja ar tādu dzīvo. Gudrai sievietei vīrs vienmēr ir gudrs”.

Mūsu vecmammas bija daudz gudrākas par mums, jo nepieprasīja no sava vīra to, ko viņš nespēj dot. Viņas nepieprasīja līdztiesību. Viņas pilnībā bija apmierinātas ar gudras galvas „kakla” lomu.

Jā, fiziskā pievilcība ir svarīga, bet, ja tā ir stiprināta ar jūtām, ja sieviete saplūstot ar vīrieša ķermeni jūt sevi kā sievieti, vīrietī nemanot iedegas ne tikai ķermeniskā kaisle, bet kaut kas daudz vairāk… Sākas divu ķermeņu, divu dvēseļu sadarbība – mīlestības veidošanās.

P.s. Par šo tēmu es tuvāk pavasarim gatavoju ļoti interesantu pārsteigumu visām sievietēm – gan pavisam jaunām, gan mūsu vienaudzēm, gan tām, kuras nodzīvojušas ar savu otru pusīti jau 30 un vairāk gadus.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: sievietes spēks, sievišķība