Arī tev droši vien atmiņā palikušas tās sajūtas, kad, maza būdama, nobrāzi celi vai sasiti pirkstiņu un tūdaļ meklēji mammu, lai samīļo, papūš sāpošo vietu un noslauka asaras. Un tajā brīdī, kad mātes rokas tevi žēlojot apskāva – tu sajuties drošībā un arī nesāpēja vairs tā.

Jā, un kur tad asaras? Arī tās bija prom. Un, kad bieži vien tiki samīļota un apčubināta tāpat vien – par to, ka tu esi – vai atceries šo jauko tuvības un drošības sajūtu? Un pirmā tikšanās ar puisi un tava plauksta viņējā…tik mīļa, tik īpaša sajūta, kas liek sirdij gavilēt. Pieskāriens ir tas, kas prot runāt bez vārdiem un pateikt tik daudz.

Pieskārieniem ir tik daudz izpausmes veidu un tie ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Mazam bērniņam mammas un tēta pieskārieni ne tik vien kā ir patīkami, bet pat ļoti nepieciešami viņa pilnvērtīgai attīstībai. Caur pieskārieniem bērns saprot, ka ir mīlēts un drošībā. Glāsti, masāžas, samīļošana stiprina bērna imunitāti, bērni labāk guļ un ir mierīgāki un mazāk kaprīzi kā tie, kuriem siltu pieskārienu trūkst. Ģimenēs, kur pazīst pieskārienu un mīļuma valodu, bērni izaug fiziski un garīgi veselīgāki, tie ir pašpārliecinātāki, viņi spēj labāk veidot attiecības ar citiem un ir atvērtāki – viņi iemācās spēju mīlēt.

Starp pieaugušajiem bieži vien valda kļūdains uzskats, ka tāda samīļošanās un čubināšanās pieder bērnībai un jaunībai – nu jau mēs esam lieli un nopietni, ko nu vairs tur blēņoties. Tik ļoti esam aizņemti paši ar sevi, ka bieži vien citus nemaz nepamanām.

Pieskārieni ārstē dvēseli, tie akcentē tuvību, uzmanību, atbalstu, ļauj cilvēkam sajust savu nozīmīgumu, nepieciešamību. Nav neviena cilvēka uz pasaules, kas neilgotos pēc šāda veida komunikācijas. Tāpat kā bez skābekļa nav iespējams elpot, tā bez pieskārieniem cilvēks kļūst ciets un sevī vientuļš, jo nenotiek savstarpēja enerģijas apmaiņa, pie kam, iztrūkstot pieskārieniem arī veselība kļūst trauslāka. Visvairāk pieskārienu trūkst gados veciem cilvēkiem, kas ir palikuši vieni. Bieži vien viņi tad izvēlas iegādāties kādu mājdzīvnieku – suni vai kaķi. Arī tas ir risinājums sajusties kādam vajadzīgam, kādu pabužināt, paglaudīt un samīļot, tādējādi nododot šim dzīvnieciņam arī savu pozitīvo enerģiju.

Pieskārieni salauž barjeras un nostiprina attiecības. Apskaujot kādu cilvēku, tu nodod viņam daļu no sava prieka, mīļuma un enerģijas. Katrā sirdī mājo gudrība un iekšējā balss vienmēr nekļūdīgi pasaka priekšā, kā rīkoties dažādās situācijās, kā sajust otra cilvēka noskaņojumu un kāds atbalsts viņam ir vajadzīgs.

Droši vien arī tu kādreiz esi pat nedomājot samīļojusi kādu svešu, paklupušu vai raudošu bērnu, vai draudzīgi pieskārusies kolēģei pie elkoņa, atbalstot viņu kādā sarežģītā situācijā. Un šeit nav svarīgi, vai tu ievērosi kādus pareizības vai nepareizības likumus, bet gan tas, cik lielā mērā tu spēj sajust otru cilvēku, viņa vajadzības, aizmirstot par sevi. Vai esi ievērojusi, ka tajās sabiedrībās, kur ir pieņemts nekautrēties izrādīt savas emocijas arī pieskārienu veidā – draudzīgi paspiežot roku vai apskaujoties, atmosfēra ir draudzīgāka? Turpretī tur, kur viens no otra norobežojas, gaisotne ir agresīvāka un saspringtāka.

Pieskāriens, tas ir kā tilts, kas satuvina cilvēkus, palīdz tiem vieglāk saprast citam citu. Iedomājies situāciju, ja mums katram apkārt būtu tāds kā stikla kupols. Tā mēs savā kupolā staigātu uz darbu, uz pasākumiem, uz mājām, redzētu cits citu, dzirdētu, bet nevarētu ne paspiest roku vai vienkārši paņemt pie rokas otru, ne apskaut, ne pieskarties pie pleca vai apskaut. Sajūtas ir diezgan vientulīgas un aukstas, vai ne? Protams, katram no mums ir sava privātā telpa un robežas ap to ir neaizskaramas un svarīgas. Taču robežas jau tāpēc ir robežas, lai pār tām tu varētu ielaist savā dzīvē citus cilvēkus, nebaidoties pašai pastiept roku – tiltu uz tavu cietoksni. Bez šī tilta mēs tā arī neiepazīsim cits citu un turpināsim staigāt savos „stikla kupolos”, saglabādami savu neaizskaramību un tā paši sev parakstot vientulības recepti.

Ir pierādīts, ka apskāvieni rada ne tikai komforta sajūtu, bet tiem piemīt arī ārstējošas īpašības. Pieskāriena brīdī organisms sāk ražot īpašu vielu – endorfīnu, ko sauc par laimes un prieka hormonu. Un, apskaujoties, smadzenes un nervu sistēma sāk pastiprināti ražot šo dabīgo „narkotiku” un mēs sajūtam ķermenī it kā ieplūstam siltumu un prieku, tas palīdz mazināt sāpes, izraisa pozitīvas emocijas. Samazinās stresa hormons – kortizols. Pieskārieni arī stabilizē asins spiedienu, tādējādi mazinot sirds saslimšanu risku, paaugstina stresa noturību un organisma imunitāti.

Tieši sieviete ir siltuma, komforta un mīlestības radītāja un uzturētāja ģimenē. Tev un man piemīt tā lieliskā spēja sajust savu bērnu un mīļotā vīrieša noskaņojumu un izlemt, ko var darīt, lai visi justos labi. Un pieskārieni bieži vien ir tie, kas spēj atrisināt ne vienu vien konflikta vai saspringuma situāciju, radīt saviem mīļajiem mājas siltuma un komforta sajūtu.

Vai tu bieži mīļo savējos? Vai varbūt kautrējies un tev šķiet, ka tas būs bērnišķīgi? Tieši bērni ir tie, kas vispatiesāk prot izrādīt savu pieķeršanos un mīlestību. Un katrā no mums, gan tevī, gan manī, ir iekšējais bērns, kurš vēlas saņemt siltumu un mīlestību, neatkarīgi no mūsu bioloģiskā vecuma .

Apskāviens pirms došanās uz darbu, pirms palaid bērnus prom no mājas, buča pirms miega – tas viss nemitīgi veido un uztur starp mums to smalko un trauslo stīgu – mīlestību. Apskaujot citu cilvēku, mēs savā ziņā apskaujam paši sevi – iegūstot iekšējo harmoniju un prieku. Pēc spriedzes pilnas darbdienas, pamasējot savam vīrietim plecus, noglāstot muguru vai vienkārši ieritinoties azotē, tu radi gan sev, gan viņam tuvības, drošības un piederības sajūtu.

Manā ģimenē bez ikdienas rīta un vakara bučas, ir tāds mazs, nu jau daudzus gadus pierasts rituāls – tad, kad braucam abi kopā ar vīru prom no mājām, tiklīdz tiek aizvērti pagalma vārti un iesēžamies mašīnā – iedodam viens otram buču. Vairs neatceros, kurš to iedibināja un kā tas radās, taču bez tā mēs neiztiekam pat tad, kad sazin kādu iemeslu pēc esam sapūtušies viens uz otru – un šis pieskāriens tajās reizēs mums abiem it kā parāda, ka esam gatavi nolikt malā savas ambīcijas, kas radušās nesaskaņu laikā un atzīt to, ka esam viens otram svarīgi un viss ir kārtībā.

Katrs patiess un sirsnīgs apskāviens paildzinot cilvēka dzīvi par vienu dienu. Tātad viss tavās rokās – gribi garu, veselīgu un harmonisku dzīvi – izmanto pieskārienu valodu un tā sildīs gan tevi pašu, gan tavus mīļos.

Imants Ziedonis savās Epifānijās raksta tā: “Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?”

Labprāt uzzinātu arī tavu pieredzi – kā tev veicas ar pieskārienu valodas apgūšanu?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: attiecības ģimenē, endorfīni, kortizols, pieskārieni, pieskārienu valoda