Kādas ģimenes dzīves stāsts. Viņš un viņa nodzīvoja vairāk 20 gadus. Visus šos gadus, kamēr bērni auga, sieviete aprūpēja ģimenē visus – gan bērnus, gan vīru. Visai lielajai ģimenei viņa gatavoja ēst, mazgāja, uzkopa. Un šajā laikā attiecības ar vīru bija gludas un labas.

Bet tiklīdz bērni izauga un izbraukāja kur kurais, viss it kā salūza. Gadu vēlāk vīrs paziņoja, ka atradis sev citu. Saprotams būtu, ja jaunu un skaistu. Bet nē – šī sieviete bija pat par dažiem gadiem vecāka un arī skaistule nebija nekāda. Viņā nebija nekā īpaša, bet vīrs gluži uzplauka…

Un tad sieviete sev pajautāja: „Ko es esmu izdarījusi ne tā? Kāpēc viss salūza un izjuka? Mēs kopā nodzīvojām visu mūžu, izaudzinājām bērnus un pēkšņi atradāmies katrs uz savas planētas.” Atbilde viņai atnāca sapnī. Viņa pamodās nakts vidū un visu saprata – agrāk viņu ģimenē bija tradīcijas.

Darbības, kuras katru dienu viņa veica saviem mīļajiem par prieku. Piemēram, vakarā, kad mājās pārnāca vīrs, ģimene viņu gaidīja pie uzklāta galda. Tur vienmēr bija iedegtas sveces un uz galda stāvēja tradicionālais vinegrets (kas tik ļoti garšoja vīram). Kad viņš devās mazgāt rokas, sieva vīram pasniedza tīru dvieli. Pēc tam viņi kopā skaitīja galda lūgšanu un ilgi sarunājās.

Kopš bērni aizbrauca prom, vakariņu laiks pagāja pavisam citādi. Visbiežāk tās tika pagatavotas uz ātru roku, sveces mājās vairs netika degtas un bieži vien viņi vakariņoja katrs atsevišķi. Nebija ne sarunu, ne svaiga, tīra dvieļa. Nekā no tā, kas visus šos 20 gadus šajā ģimenē radīja tik jauko ikvakara rituālu.

Kad viņa to saprata, tad nolēma visu mainīt. Vakarā, kad vīrs atgriezās no darba, viņš atkal ieraudzīja klātu galdu, vinegretu, sveces un dvieli. Viņš stāvēja durvīs kā ierakts. Uz galda gan nebija vairs piecu galda piederumu komplektu, bet gan tikai divi. Bet viss pārējais bija kā agrāk.

„Kā dēļ tu to visu izdarīji? Bērni taču jau ir aizbraukuši un tas viss vairs nav vajadzīgs”, viņš klusām teica.

Un pirmo reizi šo kopdzīves gadu laikā viņa ieraudzīja vīra asaras. Viņš stāvēja, skatījās uz sievu un pār viņa vaigiem ritēja asaras. Tā viņa spēja mainīt situāciju. Un tamdēļ nebija nepieciešamības valkāt aiz matiem uzradušos konkurenti un nebija vajadzības lūgties vīru palikt. Viņa vienkārši mainīja savu uzvedību, lai vīrs varētu sajust, ka viņu vēl mīl, ka viņš tiek gaidīts.

Tas ir daudz grūtāk, nekā sūkstīties vai pārvilkt attiecībām krustu. Tas ir sarežģītāk, nekā meklēt slikto savā vīrā. Tāpēc, ka šajā punktā ir jāmainās pašai. Jākļūst pieaugušai, nobriedušai un par dzīvi atbildību jāiemācās uzņemties pašai.

Ne vienmēr attiecības tas var glābt. Būsim reālisti – attiecībās ir divi cilvēki. Un pat, ja viens no viņiem ļoti vēlas un dara visu, bet otrs nevēlas neko – tās izjuks. Bet mēs nesam atbildību par to, lai izdarītu visu, kas no mums ir atkarīgs. Pat, ja attiecībām nav lemts „atveseļoties”, šāda transformācija vienalga nāks mums par labu. Mēs pratīsim šādas kļūdas vairs nepielaist nākotnē, pratīsim satikt labu cilvēku un sākt visu no sākuma.

Par to, lūk, vēl viens stāsts. Kāda ģimene arī bija nodzīvojusi kopā 20 gadus un izaudzinājusi 3 bērnus. Bet, kad bērni aizgāja katrs savu dzīves ceļu, vīra un sievas attiecībās sākās krīze.

Sieva darīja visu, lai paliktu kopā. Viņa rūpējās par vīru un pildīja visus savus sievas pienākumus. Vienīgais, ko viņa aizmirsa – sevi. Šajos 20 gados viņa pilnībā atdeva sevi vīram un bērniem. Un, ja kāds viņai būtu pajautājis vienkāršu jautājumu „Bet ko vēlies tu?”, viņa atbildi rast nespētu.

Pat, ja viņai parādījās kaut kādas vēlmes, viņa tās nospieda, uzskatot, ka nav jaunas kleitas vai gredzentiņa cienīga. Savukārt, vīrs visu laiku sūkstījās, ka sievu nav iespējams iepriecināt. Ka viņa šādu iespēju viņam nemaz nedod.

Un pēc dažiem gadiem viņš aizgāja. Atrada citu. Šī sieviete bija viņa vienaudze, atraitne, kura vienmēr precīzi zināja, ko vēlas. Protams, sievai tas bija ļoti liels trieciens.

Lai kā viņa centās viņu atgriezt, nekas neizdevās. Viņš apmaksāja viņas tēriņus, atdeva viņai dzīvokli, mašīnu. Bet atgriezties negribēja. Šķiršanās notika ļoti ātri – vīram nebija nekādu pretenziju. Bet viņai sākās jauns dzīves posms. Pirmkārt, vienai tukšā trīsistabu dzīvoklī bija ļoti nemājīgi. Depresija, apātija, vainas sajūta un vientulība sāka pie viņas ciemoties jau no paša rīta un palika līdz vēlai naktij. Bet tad viņa nolēma mainīties.

Šis process bija ilgs, tajā bija vairāki etapi – draudzenes, semināri un psihologi. Bet pats svarīgākais, ka viņa sāka vēlēties. Viņa meklēja savas stiprās puses, tās pastiprināja un daudz laika pavadīja cilvēkos. Pamazām viņa sāka ļaut vīriešiem par sevi rūpēties – atvērt durvis, pasniegt mēteli, uzaicināt uz kafejnīcu un pati sev sāka ļaut iet uz randiņiem.

Tagad viņa ir precējusies. Atkal. Bet tas ir cits vīrietis un citas attiecības. Tajās viņa spēja saglabāt arī sevi. Precīzi zinot, ko viņa vēlas, kas viņai nepieciešams. Viņi var sarunāties stundām ilgi. Vīrs katru mēnesi no savas algas viņu iepriecina. Bet viņa, beidzot, to visu saņem ar smaidu un prieku.

Visu to, kas palicis atmiņā pēc viņas pirmajām attiecībām, kad ar pirmo vīru kopā dzīvoja vienā teritorijā, bet abiem nebija priekšstata par otra vēlmēm un sapņiem, viņa atceras ar skumjām.

Arī tās attiecības varēja glābt vai mainīt. Ja vien laicīgi būtu par to iedomājušies. Bet tas, kas viņai ir tagad, dara viņu tiešām laimīgu – viņa, beidzot, var būt tāda, kāda viņa ir, var būt patiesa, atklāta un mīloša.

Galvenie šķēršļi šajā ceļā mums parasti ir sekojošie:

Skopums. Sirds skopums. Kad mēs precīzi zinām, ka parādā ir mums, un nepavisam negribam dot pretī nedaudz vairāk – vai pat tikpat daudz. Kad esam skopi savās emocijās, siltos vārdos, rūpēs, uzmanībā. Kad mums nav pat pusstundas, lai parunātu ar tuvu cilvēku par to, kas svarīgs viņam. Kad mums žēl dvēseliskā siltuma, lai sasildītu savu vīru vai sievu viņa emocionālās ziemas momentā. Kad sirds kļūst cieta.

Iekāre. Vēlme tikai baudīt. Pieeja attiecībām tikai caur kaislības prizmu. Kad mēs vēlamies, lai attiecības vienmēr nestu mums tikai prieku. Lai tas nekad nebūtu grūti vai tam nekad nebūtu jātērē emocijas. Lai vīrs/sieva pildītu visas mūsu kaprīzes, aprūpētu, dāvinātu ziedus… Kad esam pārāk dziļi uz to ieciklējušies, tuvam cilvēkam mēs kalpot nespējam.

Savtīgums. Es, man, mans… – mūsu mīļākā mantra. Tā var izpausties dažādos veidos: no vienkāršas partnera vēlmju ignorēšanas līdz pat absurdai situācijai, kad sieviete viņam atdod visu un pilnīgi aizmirst par sevi. Gan viens, gan otrs ir egoisms. Jo kā pirmajā, tā otrajā gadījumā viņa/viņš cer kaut ko saņemt. Pirmajā gadījumā – tieši. Otrajā – netieši. Vissmalkākajā plāksnē mēs ļoti labi zinām, ka tad, kad kādam darām labu, viņam būtu jāatmaksā mums ar to pašu. Tā viņu var iedzīt dziļi parādos. Un tad viņš nekur neliksies. Kā var aiziet prom ar tādiem parādiem?

Slinkums. Tā iemesli var būt dažādi – balstīti uz alkatību, skopumu (nevēlos darīt, jo man žēl), balstīti uz iekāres (nedošu, jo man viņi iedeva mazāk), pamatojoties uz pašu interesēm (kalpojiet man!). Bet gadās, ka tā ir vienkārši apātija. Kad nav ne žēl un nav arī alkatības. Bet ir vienkārši grūti piecelties un kaut ko darīt. Tik ļoti negribas celties, gatavot, iet pēc tējas, klāt gultu, pucēties utt.

Iekšējās mīlestības trūkums. Tas ir pats briesmīgākais no šķēršļiem. Jo, kad visu darām pēc zinātniskiem vai citu gudrājiem ieteikumiem, bet mūsos iekšā nav mīlestības – viss ir velti. Atcerēsimies apustuļa Pāvila vārdus (fragments no 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļa):

“1.Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

2.Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.

3.Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”

Kāpēc tās mūsos nav? Var sākt ar to, ka tāds ir laikmets, ka tā audzināja mūs vecāki, ka mēs paši to nebijām saņēmuši. Un beigt ar to, ka patiesībā esam ateisti… Sakām, ka Dievs ir, bet dzīvojam tā, it kā viņa nav. No kurienes tad šai iekšējai Mīlestībai rasties?

Bet kad Mīlestība ir, vairs nav tik bail, ka nepaspēji pagatavot vakariņas un, ka ēdiens dažreiz sanācis pārāk sāļš, ka uz krekla ir palicis neizmazgāts traips… Tāpēc, ka tieši mīlestība ir galvenais sievietes pienākums.

Bet galvenais mūsu šķērslis ir tajā, ka mēs vienmēr cenšamies mainīt ārpasauli – citus cilvēkus, apstākļus, vietu, laiku, savu ārieni. Bet nekad necenšamies mainīties paši, iekšēji.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības, attiecības ar vīrieti, tradīcijas, tradīcijas ģimenē