Lai cik ļoti mums nepatīk plānot, izvirzīt mērķus, tomēr es iesaku noteikt sava nākamā gada dzīves kursu.  Parunāsim ar savu iekšējo balsi. Bieži vien mēs neesam apmierināti ar to, kā dzīvojam, kur dzīvojam, ar ko dzīvojam, ar mūsuprāt, drūmo ikdienu, to, kur esam, kur ejam katru dienu… Bet nereti šī neapmierinātība nav mūsējā. Tā ir kaut kur izlasīta, noklausīta, kāda iegalvota, noskatīta…

Tā pavisam nesen bija ar mani. Man tuvs cilvēks mēģināja (ne sliktu gribēdams, bet tā sanāca…) man iestāstīt, ka tas, kā es dzīvoju šobrīd nav jautri, ir pārāk neinteresanti, viņaprāt, vienmuļi utt.

Jā, pēc šīs sarunas es vairākas dienas dzīvoju šo svešo domu iespaidā. Un tad, kādu dienu, apgūlos savā plašajā gultā, izstiepos (man tā bieži patīk darīt, kad vēlos ko pārdomāt) visā garumā, izstaipīju savas rokas, kājas…apklusu… un parunājos ar sevi..drīzāk ar savam sajūtām. Un es sapratu, ka es esmu ļoti laimīga! Ka tas, kas man šobrīd pieder – tieši šī māja, šis dārzs, cilvēki, kas man uzticas, tas, kā dzīvoju, kā jūtos tur, kur dzīvoju, mani dara laimīgu! Un, ka tas, ko man šis cilvēks teica – tās nav manas domas. Es sapratu, ka dzīvoju tieši tā, kā ES to vēlos tieši šobrīd, šajā dzīves posmā. Un, ka esmu patiesi laimīga!

Tāpēc noteiksim sava nākamā gada dzīves kursu, sekojot savai iekšējai balsij, kas visa gada garumā visgrūtākajos brīžos mūs atbalstīs ar čukstiem „Nepadodies! Neklausi!” Ja Tu to izdarīsi, sekot savam izvēlētajam kursam būs daudz vieglāk un mierīgāk, un „vētras laikā” Tevi neieraus jūrā nejaušību, svešu domu un šaubu virpuļi. Jo Tu zināsi, ka tur, kur Tu esi, ar ko Tu esi un kā Tu esi – tā ir Tava labprātīga  izvēle.

Izdari to jaunā gada sākumā, lai nākamajā gadā Tu justos savu domu drošībā, lai Tevi netraucētu ik pa laikam uzbrūkošo šaubu un nelaikā pagadījušos pārdomu virpuļi. Izdomā ko Tev vajag un vai Tev to vajag. Tas attiecas uz visu, īpaši uz to, par ko Tu šobrīd šaubies.

Vēl mums, cilvēkiem, laimei ir vajadzīga Mīlestība. Ne tāda, kuras dēļ Tu trauksies cauri visai pilsētai cerībā saņemt uzmanības druskas, jo bez tām Tu nespēj dzīvot un domā, ka labāk tad tādas, nekā nekādas… Nē, mums vajadzīga tāda mīlestība, kura, par spīti visiem likumiem, ļauj ticēt neiespējamam un sasniegt to. Tāda, kura nogludina visasākos pagātnes stūrus. Tāda, kura iedvesmo un tieši tagadnes, šobrīd dzīvojošos mirkļus padara kaismīgus un sulīgus.

Un vēl mums laimei ir vajadzīga Māja. Nav obligāti divu vai triju stāvu māja. Nav obligāti okeāna vai jūras krastā. Bet tāda, kurā Tevi gaidīs un mīlēs – jebkādu: nogurušu un norūpējušos, priecīgu un nomaldījušos, uzticīgu un uzticamu. Un nekas, ka Tu tajā nenakšņo katru nakti. Galvenais, lai ir Māja, kurā Tevi gaida.

Un vēl mums laimei vajadzīgi ir Citi. Nav obligāti, lai viņu būtu daudz, bet, lai viņi skatās tai pašā virzienā, kurā lūkojies Tu un, lai katras dienas rītausmā saskata vēl vienu iespēju, bet nevis kārtējo bezjēdzīgās dzīves dienu.

Vai arī… lai Viņi vienkārši Tev ir – tie Citi, ar kuriem vari iekarsts ilgās diskusijās par visdažādākajām tēmām, tādi, kuriem vari uzticēties dzīves grūtajos brīžos.

Kas cilvēkam vajadzīgs pilnai laimei? Katram savs, bet vienmēr mums visiem būs kaut kas kopējs, kas ir svarīgs visiem un katram.

Es novēlu Jaunajā gadā mums visiem šo vēlmju piepildījumu un negaidītus pārsteigumus, jo pārsteigumi ir tie, kas mūsu dzīvi padara sulīgāku. Lai mums visas nākamās 365 dienas katru rītu ir mundras. Lai visas 52 pirmdienas ir vieglas. Lai katrs no 12 mēnešiem mums dāvā savu atklājumu – nav svarīgi kādu. Bet katrs gadalaiks – savus pārdomu augļus un secinājumus, kuri mūsu turpmākos soļus padarīs vēl gudrākus un apzinātākus.

Un, lai visu nākamo gadu debesis ir zilas, lai cilvēki ir labestīgi, lai mūsu darbi ir godīgi un vārdi nav melīgi. Būsim laimīgi ar to, kas mums pieder un lai mums pieder tas, kas mūs padara laimīgus!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: kas ir laime, laimes noslēpumi, novēlējums Jaunajā gadā, par laimi