Droši vien šo stāstu (nezinu tā autoru, nezinu cik tas ir patiess, bet tam nav tik lielas nozīmes…) esi dzirdējusi arī tu. Arī es to esmu dzirdējusi vairākas reizes. Bet šodien es to nejauši ieraudzīju atkal. Varbūt ne velti? – es padomāju. Un nolēmu to iztulkot un ievietot arī mūsu blogā. Jo arī man un, varbūt, arī tev, tas būs kādā brīdī ļoti svarīgi…

**************

Dažas nedēļas atpakaļ es pagatavoju sev kafiju, paņēmu rīta avīzi un apsēdos paklausīties radio. Pārslēdzot kanālus, es pēkšņi savu uzmanību pievērsu kādai samtainai veca kunga balsij. Viņš kaut ko runāja par „1000 bumbiņām”. Es ieinteresējos, uzgriezu skaļāk un, apsēdies krēslā ērtāk, sāku klausīties.

-Labi, – teica sirmgalvis, – varu saderēt, ka tu esi ļoti aizņemts darbā. Vakar, šodien, rīt. Un, pat, ja tev maksā daudz. Bet par šo naudu viņi pērk tavu dzīvi. Padomā, tu nepavadi šo laiku ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Ne par ko neticēšu, ka tev visu šo laiku ir jāstrādā, lai tik tikko savilktu galus kopā. Tu strādā, lai apmierinātu savas vēlmes. Bet zini, ka tas ir apburtais loks – jo vairāk naudas, jo vairāk gribās un jo vairāk tu strādā, lai iegūtu vēl vairāk.

Ir jāprot un jāuzdrošinās vienā brīdī sev pajautāt: „Vai tiešām man TIK ļoti nepieciešama viena vai otra manta, piemēram jauna mašīna?” Un tās dēļ tu esi gatavs palaist garām savas meitas pirmo uzstāšanos deju konkursā vai dēla pirmās sporta sacensības?

Ļauj man tev kaut ko pastāstīt, kas reāli man palīdzēja saglabāt un atcerēties par to, kas manā dzīvē ir galvenais.

Un viņš sāka skaidrot savu „1000 bumbiņu” teoriju:
Skatieties. Kādā jaukā dienā es apsēdos un saskaitīju. Cilvēks vidēji dzīvo 75 gadus. Es zinu, daži dzīvo mazāk, citi dzīvo ilgāk… Bet dzīvo vidēji 75 gadus. Tagad es 75 pareizinu ar 52 (svētdienu skaits viena gada laikā) un iegūstu 3900 – tik daudz svētdienu ir jūsu dzīves laikā. Kad es par to aizdomājos, man bija 50 gadi. Tas nozīmēja, ka esmu nodzīvojis jau apmēram 2900 svētdienas. Un man atlika tikai 1000. Tāpēc es aizgāju uz rotaļlietu veikalu un nopirku 1000 nelielas plastmasas bumbiņas. Es iebēru tās visas vienā caurspīdīgā traukā un pēc tam katru svētdienu vienu bumbiņu vilku laukā un metu ārā. Un es ievēroju – kad es to darīju un redzēju, ka bumbiņu skaits sāka samazināties, es sāku vairāk uzmanības pievērst patiesajām šīs dzīves vērtībām.

Nav spēcīgāka līdzekļa, kā redzēt to, kā samazinās tev atlikušo dienu skaits! Tagad, pirms es apskauju savu mīļo sievu un pavadu šo dienu kopā ar viņu, ieklausieties manā pēdējā domā. Šorīt es no šī trauka izņēmu pēdējo bumbiņu…

Tāpēc katra nākamā diena man būs kā dāvana. Es pieņemu to ar pateicību un dāvāju saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem siltumu un prieku. Vai zināt? Es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā nodzīvot dzīvi. Es neko nenožēloju. Man bija prieks ar jums parunāt, bet man ir jāsteidzas pie savas ģimenes. Ceru, ka vēl tiksimies!

Es aizdomājos. Patiešām bija par ko padomāt. Šodien es biju plānojis uz mirkli aizskriet uz darbu – bija jāpastrādā pie projekta. Pēc tam es gribēju ar darba kolēģiem aiziet uz klubu. Tā vietā es uzkāpu augšā un pamodināju savu sievu ar maigu skūpstu.

– Mosties, mīļā. Brauksim ar bērniem uz pikniku.

– Mīļais, kas noticis?

– Nekas īpašs, vienkārši es sapratu, ka mēs sen neesam kopā pavadījuši brīvdienas. Un vēl, iegriezīsimies rotaļlietu veikalā. Man ir jānopērk plastmasas bumbiņas…

———————–

Tāds, lūk ir šis stāsts – par atlikušajām bumbiņām…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: 1000 bumbiņas, par dzīvi