Šī publikācija vairāk domāta jaunajām māmiņām, tātad mūsu vedeklām vai meitām un publicēju to droši šeit, jo zinu, ka mūsu buduāra stūrīti apmeklē arī daudz jaunākas sievietes.

Un vēl, domāju, ka no šīs publikācijas kaut ko vērtīgu varēs “pasmelties” arī pašas vecmāmiņas.

-Tu atkal neuzvilki viņam silto cepurīti? Kā tu tā varēji? Tu taču esi māte! Kāpēc viņš tik maz ēd? Laikam tu slikti viņu baro?! – tu jau nojaut, ka šie jautājumi , jeb, drīzāk, aizrādījumi tiek adresēti jaunajai māmiņai. „Jānīt,- tagad jau vecmamma aizrāda mazdēlam,- nedrīkst tik ātri skraidīt: nokritīsi, sasitīsies!”

Liekas, kas gan slikts ir tajā, ka vecmammas burkšķ vai pamāca savus pieaugušos bērnus? „Lien” ar saviem padomiem, uztiepj savas audzināšanas shēmas ar veselu kaudzi „nē”. Vai tad ir tik sarežģīti šīs visas frāzes laist gar ausīm, atmest visam ar roku, bet vecmāmiņai vienkārši uzsmaidīt?

Sarežģīti! Ļoti sarežģīti! Ar „iekšām” vien jūtot, ka šīs vecmammu metodes „nedarbojas”, jaunās mammas cenšas savus bērnus audzināt savādāk, bieži vien un galu galā, vienalga pieļaujot kļūdas. Bet sliktākais ir tas, ka sākas „kluss” vai „skaļš” karš, kurā upuri, protams, kļūst mazie…

Kā izvairīties no šīm „kara darbībām”? Kā konfliktu pārvērst par nenovērtējamās vecāku pieredzes avotu? Kā bērnus iemācīt un jaunajiem vecākiem pašiem iemācīties no vecākās paaudzes ņemt tikai to labāko?

Kam tas viss vajadzīgs?

Karš, kā redzams no pasaules vēstures, nepieciešams abām pusēm. Ja tas tā nebūtu, tad viena no pusēm sen jau būtu atradusi metodi, kā šo situāciju atrisināt. Katrs kaut ko iegūst.

– Vecmāmiņa pierāda savu taisnību, bet jaunie vecāki – savu. Vecmāmiņa burkšķ: „Es neesmu viņiem vajadzīga!”, un siltie žēluma viļņi plūst viņas virzienā, tā skalojot viņas dvēseles rētas.

– Vecmāmiņa cenšas pierādīt, ka viņas pasaule stāv tikpat spēcīgi , kā agrāk – citādāk, kamdēļ tad viņa ir dzīvojusi visus šos gadus, vai tad dzīve nodzīvota veltīgi? Citiem vārdiem sakot, viņa cīnās par savas dzīves jēgu.

– Bet jaunie? Viņi lepojas ar nākotnes jēgu, par vēl nepaveiktiem varoņdarbiem, neuzceltām, bet tikpat lielām pilīm…no smiltīm.

Kamdēļ?

Pavēro, cik šādā situācijā daudz „melīgi-pozitīvas” emocijas izjūt katra puse? Katra ar putām uz lūpām pierāda savu taisnību. Kamdēļ? Atbilde ir banāla: TIK ļoti gribas, lai taisnība pieder tev… Tik ļoti gribas, lai tevi vērtē, ar tevi lepojas, lai tev pateicas par darbu, tik ļoti gribas uzmanību. Jo viss šādās attiecībās, it kā, tiek darīts labu vēlot…

Nav svarīgi, ko savā starpā nespēja sadalīt mamma un meita, vedekla un vīramāte, znots ar sievastēvu. Svarīgi, kas šai karā cieš un kā to pārtraukt.

Kas cieš?

Protams, vienmēr bērns. Viņam, tik maziņam, nav skaidrs, kāpēc kārtējo reizi mamma tik dusmīgi skatās uz vecmāmiņu. Bet vecmāmiņa, savukārt, piepūtusies, apvainojas vai metas cīņā. Bērns pārņem mātes manieres, kopē vecmāmiņu, lai pieaugušam esot „veiksmīgi” nodublētu uzsūktās uzvedības shēmas. Bet var būt vēl sliktāk: ilgi ar psihologu palīdzību pēc tam mēģināt atbrīvoties no valodas raustīšanās, kurluma, nepārliecinātības un tām rakstura īpašībām, kas bagātīgi tika iepotētas un ieaudzinātas „sīko” ģimenes nebūšanu rezultātā.

Vai tiešām jums nepieciešama šī taisnības sajūta? Varbūt kaut kas cits? Piemēram, miers mājā? Gandarījums par kopā pavadīto laiku, svētkiem? Bezkonflikta attiecības ar vecākiem? Tad pameklēsim izeju.

Ir tikai divi notikumu attīstības varianti

Pirmais: jūs darāt visu, lai no vecmammām aizbrauktu prom. Aizbraucat uz citu pilsētu, nomali, citu valsti, citu planētu. Vienkārši bēgat. Tas nav ne labi un ne slikti. Tā ir vienkārši jūsu izvēle. Plusi: vecmammas tālu, var dzīvot, nepievēršot uzmanību viņu dzīves vērtību sistēmai, ar kurām viņas allaž „piestampāja” jūsu bērnu. Mīnusi: bērnam vairs nav vecmāmiņu vai arī to ir maz, kas, piekritīsiet, nemaz nav tik pareizi…

Otrais: jūs paliekat un cenšaties uzlabot attiecības, lai visiem būtu labi. Respektīvi, turpinat dzīvot vienā dzīvoklī vai mājā. Vai arī nodalieties, aizbraucot dzīvot netālu, bieži redzaties un tas abām pusēm rada gandarījumu. Tiekoties, ap kaklu viens otram nemetaties, toties esat spējīgi vērtēt pozitīvās, mierīgās līdzās pastāvēšanas plusus.

Kam ir vajadzīgs miers un jaukās attiecības?

Vīramātei, vīratēvam, vīram, sievastēvam, sievasmātei? Vai tomēr jums pašiem? Atkarībā no atbildes arī rīkosimies.

Jums šis miers NAV vajadzīgs? No tā arī izriet banāls, bet loģisks secinājums: lai tuvinieki cenšas jums un jūsu bērnam izdabāt , lai lien laukā no „ādas”, lai patiktu. Bet jūs šīs kara attiecības apmierina. Dīvaini, protams…

Miers vajadzīgs JUMS. Šai vietā kļūst vēl interesantāk. Jo gaidīt lojalitāti un sapratni no „ienaidnieka” puses, vismaz, sākumā ir diezgan muļķīgi. Jūs domājat, ka viņi mainīsies? Palūkosies uz situāciju un uz jūsu bērnu ar „jūsu acīm”? Tas nav iespējams! Gandrīz nav iespējams.

Tātad mainīsim ko? Pareizi – sevi!

Ideālas attiecības

Pamēģināsim radīt ideālu attiecību modeli ar saviem vecākiem – mūsu bērnu vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm un onkuļiem.

Iedomājieties jaunu ģimeni, kuras ikdienas dzīvē vīramāte vai tava māte „nelien”. Piedāvājot savu palīdzību savai vedeklai vai bērnam un mazbērniem, viņa nepieprasa pateicību un neliek saprast, ka jābučo viņai ceļgalus, bet ir priecīga par vienkāršu, bet no sirds teiktu, patiesu „paldies”. Viņa sniedz padomus tad, kad to lūdz, bet neuzspiež tos, pārmetot par neuzmanību pret viņas vecumu un sirmajiem matiem.

Viņa nezvana saviem radiem un draugiem, lai pastāstītu cik slikta ir viņas mazbērniem māte. Viņa spēj pateikt savai vedeklai par to, kas viņu neapmierina mierīgā, bet ne žēlīgi-kaucošā formā. Kad viņai atbild nolieguma formā, viņa nelauza rokas un nesāk pārmest, bet mierīgi piekrīt. Savas bailes par kaut ko vai nojautas viņa patur pie sevis, bet neizklāsta ne vedeklai, ne dēlam, ne mazbērniem.

Ideāla gan, vai ne? Tagad parunāsim par ideālu vedeklu vai meitu.

Uz ko būtu jābūt gatavai ideālai mazbērnu mātei:

– būt gatavai uzklausīt bērnu vecmāmiņas padomus un piekrist, ka tajos ir arī kāds gudrības „grauds”;

– būt gatavai nerunāt par viņas neveiksmēm un trūkumiem un par viņas dēla neveiksmēm un trūkumiem;

– būt spējīgai patiesi teikt paldies par palīdzību, kuru viņa sniedz bērniem, ja šī palīdzība patiešām ir nepieciešama, nevis ir vecmammas izdomāta.

– būt gatavai cik vien var biežāk uzlielīt viņas darbus un darbības, ja vien viņa to ir pelnījusi.

Kas traucē to darīt?

Vispār jau nekas. Kaut arī tavs vedeklas vai meitas lepnums un „visgudrība” būs cietuši gan. Jums nāksies nevis vienkārši svaidīties ar vārdiskām teorijām, bet gan uzklausīt un daudzviet piekrist, pierādot savu pareizību ar darbiem un rezultātiem.

Tu vari jautāt: kāds sakars te ar bērniem? Un ko darīt, ja vecmāmiņa iejaucas bērnu audzināšanā? Tieši to arī darīt:

1) Apvilkt riņķi, kura robežu tu neesi gatava pārkāpt, jo tādejādi tu kaitēsi gan sev, gan bērniem.

2) Un likt to saprast vecmāmiņai.

Pie tam, cienīt viņas darbu, vēlmi palīdzēt, rūpes, kuras viņa sniedz un atcerēties par to cik vien var biežāk.

Dažreiz būs svarīgi mazāk runāt. Protams, var un vajag runāt par jebkurām tēmām, tomēr, izvairoties no „asajām tēmām”. Katra vedekla vai meita vai dēls zina „ahileja papēža” atrašanās vietu savu vecāku dvēselēs.

Veca cilvēka pasaules skatījumu mainīt ir grūti, praktiski nav iespējams. Un vai tas ir vajadzīgs? Jūs zaudēsiet daudz laika, spēkus tam, kas jums nemaz nav vajadzīgs. Lai katrs dzīvo ar saviem dzīves skatījumiem. Galvenais, lai netraucētu tie viens otram.

Tamdēļ pastāv „saudzējošās robežas”. Lai tās konkrēti novilktu, iedomājies savā priekšā nevis vecmammu-vīramāti, bet dzīvu cilvēku. Ko viņa no jums vēlas, no mazbērniem, no dzīves? No kā baidās?

Tas arī būs tas īstais tēls, nevis maska, kas speciāli uzvilkta, lai pildītu galveno lomu vīramātes-vedeklas attiecībās.

Izturaties pret saviem vecākiem iecietīgi! Viņi vēl jums tikai labu, lai gan, šad tad to „pasniedz” pārprotamā veidā…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības ar vecākiem, bērnu un vecaku attiecības, mazbērni, vecmāmiņas, vecvecāki