Reiz dzīvoja kāda nabadzīga, reliģioza sieviete. Un pienāca diena, kad viņai nebija pat tik daudz naudas, lai pabarotu bērnus. Viņa sadūšojās un piezvanīja uz radio, un atstāja tur palīdzības lūgumu Dievam.

Viens no klausītājiem bija pārliecināts ateists un nolēma sev sagādāt prieku un svešinieci izjokot. Vīrs uzzināja viņas adresi, sazinājās ar savu sekretāri un lika viņai nopirkt dārgus produktus.

Meitene atgriezās ar vislabāko gaļas gabalu, sieriem un saldumiem. Cik liels bija viņas pārsteigums, kad priekšnieks viņai palūdza šos produktus nogādāt uz konkrētu adresi un, ja sieviete jautās, kas sūtīja ēdienu, pateikt, ka tas ir no velna.

Kad sekretāre atdeva svešiniecei sūtījumu, viņa bija tik ļoti pateicīga, ka no viņas acīm sāka birt asaras un no lūpām plūda pateicības vārdu jūra… Kad viņas sāka atvadīties, sekretāre pajautāja:

– Un Jūs nevēlaties uzzināt, kas šos produktus Jums sūtīja?

Uz ko sieviete atbildēja:

– Nē. Tas absolūti nav svarīgi, jo, kad Dievs pavēl, pat velns paklausa.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: Dievišķā mīlestība, Dievs, līdzība, par ticību