Internets un jaunās 21.gadsimta tehnoloģijas uzdāvināja cilvēkiem iespēju viegli apmainīties ar informāciju, iegūt jaunus draugus, pilnīgi citādi organizēt savu biznesu.

Tomēr vienlaikus ar visām šīm priekšrocībām tās mūs apdāvināja ar neparastām slimībām, kuras tā vai citādi mūsdienās piemīt gandrīz vai katram cilvēkam…

Fantomā zvana sindroms

Iespējams, tā ir visizplatītākā slimība, jo mobilais telefons ar mums ir vienmēr – pat tad, ja nav interneta. Mēs vēlamies būt pieprasīti, vajadzīgi, tāpēc mēs vienmēr gaidām zvanus un īsziņas. Tas noveda pie tā, ka ir cilvēki, kuri dzird zvanu vai sajūt mobilā telefona vibrācijas, pat, ja tas patiesībā „klusē”.

No mobile fobia jeb nomofobija

Ir cilvēki, kas izjūt patiesu stresu, īstu pārdzīvojumu vai nemieru, kad paliek bez telefona. Telefons izlādējās, tas aizmirsās mājās, salūza… – mēs nenormālā ātrumā meklējam vietu vai veidu, kur un kā mēs atkal varam būt uz sakariem.

Mēs runājam pa telefonu, kad esam ceļā, lai „nosistu” laiku. Mums ir vienkāršāk piezvanīt un pajautāt, nekā tikt galā ar jautājumu patstāvīgi.  Jo „nereālāks” kļūst kontakts (internets, telefons), jo vairāk organisms pieprasa īstas emocijas. Bet par cik daudzi tās vairs neprot saņemt, tad telefons un citi sakaru līdzekļi kļūst nepieciešami dubultīgā daudzumā.

Sociālie tīkli un depresija

Sociālie tīkli mums uzdāvināja virtuālo „es”, kurš daudziem ir svarīgāks, nekā reālais „es”. Sociālajos tīklos notiek pašrealizācija, te tiek izstādītas labākās fotogrāfijas, te dalās ar jaunumiem, iepazīstas un šķiras. Te, kā spēlē – notiek darbība. Tikai atšķirībā no spēles, šī darbība ir reāla un tai ir acīmredzamas sekas.

Mēs esam atkarīgi no tā, cik ātri mums atbildēs dialoga biedrs, cik augstu novērtēs mūsu ielikto foto virtuālie draugi. Bieži vien mēs salīdzinām savu virtuālo draugu dzīvi un sasniegumus, saprotot, ka mums nav  TIK labi un tamdēļ krītam depresijā.  Un kāds uzsāk savu skrējienu pēc laimes… Un viss tikai tamdēļ, lai izstādītu skaistas fotogrāfijas, kuras būs veiksmīgas dzīves apliecinājums. Sociālo tīklu profils – tas ir statuss, kuram dažreiz tiek piedēvēta lielāka nozīme, nekā reālam cilvēkam, kuru mēs satiekam uz ielas, veikalā, tramvajā.

Sociālie tīkli ir kļuvuši par vēl vienu veidu kā noskaidrot attiecības vai sastrīdēties.  Nepietiekami ātri atbildēja, neielika attiecīgu vērtējumu, neatsūtīja dāvanu, nokomentēja cita/citas profilu – lūk, arī strīda iemesls ir gatavs. Kaut arī liekas – nekas taču briesmīgs nenotika…

Kiberhondrija

Mediķi ievērojuši, ka praktiski katrs trešais pacients, atnākot, izsaka šādu frāzi: „Bet es paskatījos (lasīju) internetā…”  Šīs slimības jēga pat neslēpjas tajā. Bieži vien, lasot rakstus par slimībām, cilvēki atrod sevī daudzu slimību simptomus un, kaitējot savam organismam, sāk nodarboties ar pašārstēšanos.  Vai vēl sliktāk: tik ļoti tic savai slimībai, ka beigu beigās ar kaut ko arī saslimst.

Atkarība no Google

Kā noskaidroja zinātnieki, internets un dažādi mūsdienīgi gadžeti atmiņu pasliktina. Vairs nav nekādas nepieciešamības atcerēties ielu nosaukumus, maršrutus, receptes, pilsētu un vietu nosaukumus, draugu dzimšanas dienas, vēsturiskus faktus vai to, kā raksta vārdu „piedod”. Tam visam ir google un citas meklētājsistēmas. Ar to palīdzību tiek rakstīti zinātniski darbi, tiek pagatavotas pusdienas un veidojas jauni pāri.

Nepieciešamās informācijas atrašanas prasmes pamazām atrofējas un tiek aizvietotas ar monotonu, ar vienu klikšķi meklētājsistēmā atrasto rezultātu pāršķirstīšanu.

Ciparu jūras slimība jeb kiberslimība

Agrāk daudz tika runāts par telefonu kaitīgumu. Tagad, parādoties jaunām ierīcēm, slimība savu ietekmes sfēru ir paplašinājusi. Zinātnieki runā, ka no telefoniem un šiem dažnedažādajiem gadžetiem var rasties nepatīkami simptomi – vemšana, galvas reiboņi, dezorientācija utt.

Lai vai kur mēs nebūtu, mums vienmēr vajadzīgs internets. Pārbaudīt pastu, ziņojumus forumā vai sociālajos tīklos. Kamdēļ? Tāpēc, ka tur atrodas mūsu „ES”. Bez interneta viņa it kā vairs nav – nepieslēgušies tīklam, mēs neesam pilnvērtīgi.

Kaut gan, te situācijai ir cerība uzlaboties: lietotāji jau paši par sevi smīkņā – neesi izpildījis check-in un neesi atzīmējies caur telefonu kādā iestādē, vari uzskatīt, ka tu tur nemaz neesi bijis. Bet uz pusdienām vienmēr jāatnāk laikā, citādi tās nesmuki izskatīsies Instagram(-ā) – vienā no populārākajām telefona aplikācijām jeb jauna veida sociālajiem tīkliem, kuram katru dienu cilvēki pievieno miljoniem savu fotogrāfiju.

Atkarība no datoru un/vai online spēlēm

Izrādās, no tā visvairāk cieš sievietes, kas audzina bērnus sākot no 3 gadu vecuma. Dažreiz ieskaitot vīru.  Jo virtuālā realitāte var būt daudz pievilcīgāka par reālo dzīvi.

Datorspēļu kaitīgums jau ir apspriests tūkstošiem reižu. Tās aizrauj, atņem realitātes uztveri, grauj nervu sistēmu. Un tajā visā pats bēdīgākais ir tas, ka mazi bērni tā vietā, lai ietu staigāt ar draugiem pagalmā, ņem rokās planšeti vai sēžas pie datora un tur pazūd uz vairākām stundām.

Dažreiz šo slimību ietekme ir tik milzīga, ka cilvēki ar vāju psihi izdara noziegumus vai veic neadekvātas darbības. Ir dzirdēts par  slepkavībām greizsirdības dēļ, kuras veicinājusi sarakste sociālajos tīklos un pat pašnāvība tāpēc, ka tika liegta pieeja internetam…

Kāds amerikāņu neirologs veica secinājumus, ka cilvēks, kas kontaktējas ar otru cilvēku onlainā, izjūt simptomus, kas ir līdzīgi narkomānu simptomiem, kas lieto kokaīnu.  Viņš izjūt ekstāzi, saņemot  kāroto ziņu un iekrīt depresijā, kad sarunu biedrs ilgu laiku neatbild, dusmojas uz klusēšanu vai nepareizu atbildi, bet pēc tam atkal priecājas un izjūt gandarījumu.

Cilvēki neievēro, ka viņus sāk mocīt muguras sāpes, ka pasliktinās viņu redze, imunitāte, rodas dažādu pakāpju neirozes izpausmes. Tomēr strauji atteikties no telefona, datora un interneta diez vai kāds spēs. ..kaut arī šad tad blogos vai žurnālos pavīd kāds stāsts par eksperimentiem „nedēļa bez sociālajiem tīkliem” vai „3 dienas bez telefona”…

Jebkurā gadījumā acīmredzams ir viens: mums ir jācenšas visus jaunos gadžetus  un internetu izmantot tikai pēc vajadzības un tikai tajos gadījumos, kad bez tiem iztikt nevar.

Un parūpēsimies, lai mūsu mazie bērni savu bērnību pēc iespējas vairāk pavada tomēr ar reāliem draugiem, nevis „nosēž to” pie planšetes. Jo kamdēļ gan viņiem tas būtu vajadzīgs?…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: atkarība no interneta, atkarības, gadžeti, internets