Māka sadzīvot ar pasauli un sevi
Šorīt pilna zeme ar āboliem. Tie rasoti un smaržīgi guļ zālē un tā vien gaida, lai tos paceltu. Svītrainīši, sārtvaidzīši, dzelteni un sarkani – tik ļoti atšķirīgi un dažādi tie iegulst manās plaukstās un pēc tam grozā. Kāri iekožos vienā apaļvaidzī – skābs! Seko tāda kā maza vilšanās. Tikai pēc mirkļa sajūtu arī pārējās garšas nianses, saldeno un sulīgo. Un pašai gribas apsmaidīt sevi, jo mana mirkļa ilūzija par to, ka visiem āboliem uz pasaules ir jābūt saldiem un ļoti garšīgiem, ir izkūpējusi…)).
Un kā ir ar tevi – skaisto, gudro, priecīgo, brīžam bezgala nogurušo, skrienošo, aizņemto, vai arī tu neesi uzbūvējusi savu ilūziju pasauli, kā visam vajadzētu izskatīties tavuprāt?
Mēs zinām, kādam jābūt mūsu vīrietim – iejūtīgam, ar labu humora izjūtu, mīļam, atbildīgam un, protams, labi jāpelna. Un bērniem labi jāmācās, jābūt pieklājīgiem un klausīgiem, tad viņi būs mūsu skatījumā labi un pareizi. Un draudzenei jāspēj tevi uzklausīt un saprast, nekad nestrīdēties ar tevi… un bosam… un kolēģiem.. un kaimiņam… Varētu sastādīt veselu sarakstu, ko mēs gribam sagaidīt no citiem.
Mums katrai ir sava mēraukla it visam, un, ja kas neatbilst mūsu idealizētajai pasaulei, tad sākas kreņķi, ak vai! Jo viss patiesībā ir pilnīgi citādi un nianses ir tik daudz un dažādas, un kamēr to neiemācamies saprast un pieņemt, radam ciešanas pašas sev.
Mazliet varam pafilozofēt, ko tad īsti nozīmē vārds ”pieņemt”? Vai tas ir samierināties, atbalstīt un piekrist notiekošajam? Bet varbūt pavisam kas cits?
Gudri cilvēki saka, ka laimes atslēdziņa ir māka pieņemt pašam sevi un tad arī kļūst viegli sadzirdēt, saredzēt, sajust un uzklausīt apkārtējos cilvēkus, viedokļus, sistēmas un kultūras. Un, ja mēs sevi nosodām, vainojam, kritizējam, nemitīgi mēģinām atrast sevī visādas vainas un nepilnības, uzliekam sev milzīgas prasības, un nemitīgi cīnāmies ar visām šīm pašu iztēlē radītajām vainām, vai spēsim saprast un nekritizēt, netiesāt un pieņemt pasauli mums apkārt? Spēsim dot siltumu un līdzjūtību, mēģināt izprast un ieklausīties? Vai spēsim izkāpt no sava šaurā uzskatu krātiņa un izlaist pašas sevi brīvībā? Te laikam jautājums pats jau sniedz atbildi – nespēsim gan.
Un, pie kam, nav jau sava neapmierinātība nemaz jāizrāda atklāti, baidoties sagraut kādas attiecības. Bieži to darām klusībā pie sevis un tādējādi sagraujam savu veselību.. Abos gadījumos sekas ir postošas. Droši vien teiksiet, ka, kā lai iemācās pieņemt sevi tādu kāda esi, ja jau no mazotnes ir mācīts, ka laba esi tikai tad, ja atbilsti kādiem vispārpieņemtiem kritērijiem un standartiem? Kā pieņemt, ka arī tev mēdz būt slikts garastāvoklis, ka tavs vīrs nenopelna kāroto miljonu, ka bērns atnes mājās sliktu atzīmi un, ka kaimiņš ir šodien iedzēris pār mēru…
Pieņemt nenozīmē, ka tu atbalstīsi to, kas tev liksies citāds, vai piekritīsi tam, bet gan vienkārši atzīsi tā esamību. Nekritizēsi, nemēģināsi pierādīt savu taisnību un necīnīsies par vai pret. Jo itin labi jau zinām, ka tiklīdz sāc cīnīties ar kaut ko, tās tas sāk cīnīties pret tevi vēl stiprāk. Te uzrakstīšu vienu no teicieniem, kas man ļoti iet pie sirds, ka vislabākā kauja ir tā, kurā tu neesi piedalījies..)) Cīnoties pazaudējam spēkus… kļūstam cietas un sausas kā zeme bez lietus.
Visumā visam ir sava kārtība un nekas nenotiek tāpat vien. Un, arī mums apkārt ir tie cilvēki, notikumi un lietas, kas mums tajā brīdī ir vajadzīgas – mūsu skolotāji. Atliek vien uzticēties, ka tas tiešām tā ir un tas ir vajadzīgs mūsu pašu izaugsmei, nākotnei vai arī drošībai.
Pieņemšana – tā ir sapratne, ka pasaulē ir tik daudz krāsu un veidu, ka tā ir daudzšķautņaina un pastāv tūkstošiem ceļu, kas var novest pie mērķa. Un katram šie ceļi ir citādi, tieši tādi, kādi viņam ir vajadzīgi tajā brīdī, nevis tie, kuri mums katrai liekas tie pareizie un vienīgie un pie kuriem pašas turamies ar zobiem un nagiem, nedodot sev iespēju saredzēt vēl ko citu, kas bagātinātu un spēcinātu mūs vēl.
Sevis pieņemšana sākas sirdī, tāpat kā visas lielās lietas. Tad, kad tu pati sev atļauj gan kļūdīties, gan dusmoties, gan izdarīt ko citādi, kā no tevis gaida, taču tajā brīdī uzreiz nekļūstot par sliktu cilvēku. Tādu „slikto” patiesībā nemaz nav, ir nepareizas lietas, ko dažreiz izdarām, taču tas nav spriedums uz mūžu – es esmu slikta! Pieņemot savas sajūtas, ka tieši es tā esmu, kas apvainojās, ka tās ir manas jūtas, ka esmu sadusmojusies uz kādu, tā ir mana atbildība un man jāieskatās pašai sevī, kas nav kārtībā, kāpēc es tā sajūtos. Jo, ja jau tās ir manas sajūtas, tad tikai es pati varu ar tām tikt galā. Taču mums pierastāks ir cits modelis: „Mani apvainoja!”, „Mani aizskāra”, ‘Mani sadusmoja!” un pats galvenais, ka pašas dedzīgi tam ticam, ka kāds cits ir vaininieks pie mūsu sajūtām. Un, tad nekas nemainās, jo vainīgs taču ir viņš vai viņa…
Pieņemot savas negatīvās īpašības nenozīmē, ka leposimies ar tām, vienkārši sapratīsim, ka šobrīd ir tā. Atkal darbiņš ar sevi. Tā ir spēja uzņemties atbildību pašai pret sevi. Papētīt, kas ir tas, kas tevi aizskar un kāpēc? Kas ir tas, kas tevī izprovocē apkārtējos, ka viņi uzvedas tā un ne citādi. Pavisam noteikti kāda doma atnāks un tu būsi pasniegusi pati sev roku, lai iemācītos sevi pieņemt un mainīt savas sajūtas gan savā virzienā, gan saistībā ar apkārtējiem. Tad, kad sākam sevi vērtēt un cienīt, iemīlēt un ļaut savai dvēselei augt, kļūstam mierīgākas un gaišākas, siltākas un iejūtīgākas, un mūs arvien mazāk sāk uztraukt tas, ka kāds vai kāda domā savādāk un pasaka par mums kādu sliktu vārdu vai nepiekrīt mūsu viedoklim.
Ir jau arī otrs ceļš – nemainīt neko un turpināt mest ar akmeni pasaulei… Izvēle, kā vienmēr, mūsu pašu rokās.
Taču, zinu, ka klusībā, pilnīgi katra, gan tu, gan es, sapņojam par piepildītu, mīļu, krāsainu un harmonisku dzīvi. Un varam tādu to radīt. Man pašai sevi līdzsvarot ļoti palīdz meditācijas, sarunas ar Debesīm, sarunas ar jūru un puķēm, sarunas ar savējiem, kas ļauj ieraudzīt pasauli mazliet citādu. Meklē tās lietas, sīkumus, skaņas, smaržas, kas tevi piepilda ar gaišām sajūtām, kas tevi izsilda un samīļo no iekšpuses un tad arī tev gribēsies dāvāt savu mīļumu sev un citiem. Savu sapratni un pieņemšanu. Lūdz Radītājam padomu un svētību savām domām un svētī cilvēkus, kas tev šķiet „neērti”, tas ieviesīs tavā sirdī rāmu mieru un paļāvību, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek. Mēs visi esam Dieva bērni – arī tie, kas domā un rīkojas citādi, kā mēs.
Krāsainu rudeni vēlot,
Sarmīte
Interesanti raksti :
Dārzā darbu pašlaik tik daudz, ka nevar paspēt visus apdarīt : Mulčē; Veido savu viršu dobi; Ieziemo ūdensaugus; Gatavo smilts ...
Šodiena ir tā diena, kas pieder mums, kad vēlos no sirds sveikt mūs visas kopā un katru atsevišķi! Gan māmiņas, gan vecmāmiņas, gan tās, kurām ...
Veci ļaudis saka, ka ragavas taisa vasarā, bet ratus ziemā. Un tā ir balta patiesība! Arī gatavošanās nākamajam pavasarim notiek jau tagad, pašlai ...
No rudens košuma žilbst acis. Viss tik krāsains, bagātīgs un piesātināts, bet es pastāstīšu kā ierīkot...BALTU DOBI. Baltā ir krāsu krāsa. Baltā ...
Cik pareizi spriež Igaunijas eksperti, sakot, ka liekais svars traucē tikai tām sievietēm, kas ir laulībā nelaimīgas, var saprast tikai sieviete, ...
Tags: attiecības ar apkārtējiem, attiecības ar pasauli, kā sadzīvot ar sevi, sievietes iekšējā pasaule
Paldies, Sarmīte! Tu precīzi – saklausīji sirdī un izteici – aprakstīji to, kas ir pieņemšana. Strādājam pie tā!
Paldies par rakstu! Neticami ,bet tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs.