Vakar es satiku sevi… Starp iešanām, skriešanām, domāšanām un darīšanām pēkšņi pasaule bija cita un es biju cita.

Tas notika tik vienkārši un pašsaprotami, ka Tu pat varētu tam nenoticēt. Un šodien gribas mazliet vairāk smaidīt, jo manī ir vēl tā vakardienas gaisma, tas rudens dienas starojums, tā pavisam sīkā un tik tikko manāmā vēl nenosalušu samteņu smarža un miljoniem lietuslāšu pieskārieni… Tu droši vien tagad teiksi, ka vakar taču bija pelnu pelēka lietus diena un no gaismas ne vēsts..)) Jā, tā bija – pelnu pelēkas debesis pāri visam un gaismas atspulgi no kļavu lapām, kas sen vairs nav sārtas un no saules, kas kaut kur tālu aiz mākoņiem… Varbūt gaisma no Debesīm satikās ar gaismu manī? Nezinu. Tā vienkārši bija.

Un tur es visam pa vidu – ar grābekli rokās sava dārza priekšā kā Paradīzē. Tik savāda sajūta, tik silta un mīļa. Un sīksīkas lietus lāsītes pār mani desmitiem simtiem un tūkstošiem un vēl un vēl – kā svētība … Citreiz es teiktu – cik nejauki līst un istabā dzertu siltu tēju… Bet vakar es biju cita … un man gribējās dejot ar vēju, kas manis sagrābtās lapas, naski steidzās izdzenāt atkal pa dārzu un brīžam man šķita, ka es pati biju daļa no vēja, kā klusa nots no varenas simfonijas, un daļa no rūgtenās smaržas gaisā… un maza daļa no tiem spārnu švīkstiem, ko aiz sevis debesīs atstāja četri aizlidojošie gulbji… Viss bija viens. Pat likās, ka sajūtu plaukstās kastaņu brūno siltumu, kaut gan mana kastaņa dārza stūrī vēl maza un varbūt nākošpavasar tik izplaucēs pirmās kastaņu ziedu sveces! Mirklis Brīnuma bija atnācis ciemos.

Šorīt viena tāla, bet mīļa draudzene man rakstīja: “Man patīk šis laiks. Es iedomājos par tiem mīļajiem aizgājēju velīšiem, kas te klīst ..un viņi man tik ļoti palīdz…”  Jā, viss kļūst vienots, ja vien atveramies tam. Šis brīdis, kad koki kļūst kaili, vēji kļūst skarbi un debesis pelēkas ir tik patiess un īsts. Tikko vēl viss dega un rotājās krāsu spilgtumā un košumā, bet nu maz pamazām pierimst. Taču koki sevī nes vasaras sauli, un auklēs pumpurus un sapņos par pavasari – pacietīgi, mierīgi un īsti – zinot, ka tas atnāks.

Kā jau visām sievietēm, arī man ļoti patīk smaržas. Tās uzlabo omu, tās sasilda, tās iedvesmo. Un, arī man to ir vairākas – dārgas un bagātīgas, un ne tik dārgas, bet arī mīļas. Taču vakar, esot tur – sava dārza Paradīzē, es baudīju citas smaržas, tās, kas ir dzīvas, kas nāk no Pasaules dvēseles. Es bērnībā esmu bijusi lauku meitene un mana Būtība, pat pilsētā dzīvojot, nemainīgi ir palikusi uzticīga kokiem, ziediem un vējiem, kas pa retam arī smaržo pēc kā netverama – kā vakar…

Dabas smarža ir mazliet maģiska un noslēpumaina, tā dziedē gan vainas, gan Dvēseli. Un, šorīt, vēl esot šajās siltajās sajūtās, vairāk kā jebkad, es sapratu, ka gribu savas smaržas – ne tās, kas ir veikalu plauktos, bet tās, ko varu pagatavot pati no eļļām, kuras glabā ziedu Sirds notis. Gribu tās smaržas, kas mani dziedēs un iedvesmos, sildīs un piepildīs un es arvien retāk nomaldīšos pati no sevis…

Un tāda iespēja man ir dota! Pašā novembra vidū mēs, Buduars.lv meitenes, kopā ar Initu (mums jau daudzām no aroma-vebināriem pazīstamā aromaterapeite Inita Krūmiņa) rīkojam vienas dienas semināru VIENA DIENA SMARŽU PASAULĒ, kurā mūsu rokās atdzīvosies ēteriskās eļļas. Esmu tās pa reizei iepilinājusi aromalampiņā, vai dziedējusi ar lavandas eļļu kādu noberztu brūci, taču neko īsti vairāk par šo smaržu pasauli arī nezinu. Un tieši šajā sievišķīgajā un smaržīgajā dienā mēs visas, kas tur būsim, varēsim ne tikai meditēt un sajust kā mainās mūsu sajūtas, kā eļļas veic savu dziedinošo darbu, bet arī varēsim pagatavot katra savu individuālo smaržu – ļoti personisku un piemērotu tikai sev!

Es zinu, ka rīt jau atkal doma skries pakaļ domai un rosīšos uz nebēdu, bieži vien aizmirstot sadzirdēt to, kas man patiesībā ir svarīgs, taču zinu arī to, ka gan jau atkal pavisam drīz pienāks mirklis, kad atkal satikšu savu Būtību… No sirds to novēlu arī Tev – atver sirdi mazajiem gaismas mirkļiem.

Lai gaišs šis rudens un uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Tags: aromaterapija, rudenīgas pārdomas