Laikam maz ir cilvēku, kuri neskatās filmas. Pie tam ar prieku. Melodrāmas, piedzīvoju filmas, traģēdijas, fantastiku – kinematogrāfija mūs ir iesūkusi. Mēs mīlam, cīnāmies, sapņojam, pārdzīvojam kopā ar savu filmu varoņiem. Mēs ieejam citā pasaulē, mēs dzīvojam tur.

Šoreiz ne par to, cik tas ir slikti vai labi, šoreiz par citu.

Bet tomēr, intereses pēc paskaitīsim – cik tad laika no savas dzīves mēs pavadām, skatoties filmas. Ja ņemsim, ka to darām divas reizes nedēļā pa pusotrais stundai, tad gadā tās būs 144 stundas (nepilna nedēļa no vietas), bet desmit gadu laikā 1440 stundas (veseli divi mēneši). Bet, ja tas ir divas reizes vairāk? Ja katru dienu pa pusotrai stundai…? Tikko paskaitīju – mēnesī vien tās jau ir 42 stundas. Bet ir filmas, kas ilgst ilgāk…

Un kas? Tas, ka šajā laikā mēs pametam šo pasauli un atrodamies tur – kāda izdomātajā, nereālajā pasaulē. Un mēs tur dzīvojam, mēs jūtam emocijas, pārdzīvojam.

Kad mēs atrodamies tur, filmā, mēs varam izjust bailes, kad, piemēram, skatāmies šausmu filmu vai trilleri. Iekšēji mēs it kā saprotam, ka tā nav īstenība, ka tas ir tur, ka tas nav šeit. Pavērojiet kā filmas skatās bērni – ar kādām emocijām, ar kādiem pārdzīvojumiem.

Kļūstot lieli, mēs saprotam, ka tur, filmā – tas bija, kā otrpus dzīves. Ja vien gribam, vienmēr filmu varam izslēgt vai varam iziet no kinoteātra zāles laukā. Kad skatāmies filmu, mēs vadām sevi paši. Protams, viss ir relatīvs. Ir cilvēki, kas TIK ļoti iejūtas filmas varoņu dzīvē, ka ir grūti pat vēlāk atjēgties. Vai atceries filmu „Titāniks”? Sievietes tik ļoti pārdzīvoja tajā redzēto, ka pēc tam ļoti ilgi par to domāja, runāja un pārdzīvoja.

Mēs domājam par filmu, apspriežam to ar draugiem. Mēs runājam par to, kā būtu rīkojušies varoņu vietā. Par to, ka tā sieviete filmā rīkojās nepareizi. Mēs kļūstam, kā pareizie tiesneši – lūkojamies uz to visu no augšas un zinām kā būtu jādara. Mēs neizjūtam bailes, kad runājam, ka bija jāiet prom no vīra-sadista, ka bija jāsit pretim, ka bija jāpieņem lēmums braukt prom. Mēs esam ļoti apņēmīgi, kad runa iet par skatāmo filmu varoņiem.

Bet tiklīdz mēs atgriežamies realitātē, mēs tūlīt pat atrodam veselu kaudzi attaisnojumu kamdēļ nedarīt to, ko būtu izdarījuši filmā. Mūsu bailes pārņem mūsu prātu, bet mūsu prāts ir ļoti izvairīgs – tas ļoti prasmīgi prot atrast izejas, lai tikai nedarītu.

Būtu jauki, ja tu iegādātos skaistu blociņu – tas var būt pavisam neliels, bet skaists un neparasts. Vēl labāk būtu, ja tu iegādātos neparastu pildspalvu. Un tagad blociņā ieraksti to, ko TU savā dzīvē darītu tādu īpašu, ja tava dzīve būtu kino. Raksti brīvi, jebko, nebaidies – tas taču ir tikai kino. Raksti visu, pat visneiespējamāko, raksti sapņus, kurus tu pat vairs nesapņo piepildīt, raksti vēlmes.

Un kad to izdarīsi, izvēlies vienu, kaut vai pašu mazāko – to, kuru tu nojaut, ka varētu piepildīt šodien vai rīt. Jā, jā – šodien vai rīt! Ir taču arī tādi sapņi, kas patiesībā ir ļoti viegli realizējami. Kad šovakar iesi gulēt, dod komandu savai zemapziņai, lai tā naktī padarbojas. Saki apmēram tā – lai man no rīta pamostoties, ir daži varianti, kā savu sapni vai vēlēšanos realizēt.

Pamēģināsi? Un, ja nu tava dzīve sāk pamazām pārvērsties tavas dzīves kino, kuru skatīt būtu daudz interesantāk, jo scenārijs, šoreiz, ir tavējais?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: dzīvot šodienai, kā dzīvot savu dzīvi, kino ietekme