Lai vai kā mēs katra šo procesu uztveram, bet laiks mūs nesaudzē un, jā – tas VAR mazināt mūsu pievilcību, toties pretī mums tiek dots daudz vairāk…

Daudzi cilvēki baidās novecot un aizejošās jaunības dēļ ne tikai skumst, bet pat pārdzīvo grūtus dzīves periodus. Protams, tas IR skumji, jo vecums mums atņem bērnišķīgo naivumu, jaunības slaidumu, gludu, stingru ādu, skaistus, kuplus matus…Bet, vecums mums pretī tomēr daudz ko dāvā, un šīs dāvanas ir jāprot saskatīt.

Ir lietas, kurām ar gadiem kļūstam pārāk vecas. Un tas nozīmē, ka šīs lietas ir jāatmet – tāpat, kā apģērbs, kurš mums vairs neder. Un tieši šis process un attieksme būs tas, kas ļaus mums sajust patiesu brīvību.

Ne viena vien sieviete ir tērējusi pārāk daudz sava laika, lai sevi kaut kurā dzīves posmā neieredzētu. Lai uztrauktos par katru sirmu matu un katru jaunu grumbiņu sejā. Bet es šo posmu kaut kā izlaidu, pat neievēroju, un nesen esmu sapratusi, ka man patīk (protams, skaisti) novecot. Es pieņemu sevi tādu, kāda esmu un tieši tas, dāmas, mūs var padarīt laimīgas jebkurā vecumā.

Ar gadiem mēs kļūstam pārāk vecas, lai…

1. Neizteiktu savu viedokli.

Īpaši gadījumos, ja saskaramies ar acīmredzamu netaisnību. Jaunībā cilvēki baidās aizstāvēt sevi vai citus, sev sakot: „Labāk klusē, neuzprasies!” vai „Un, ja nu mani nepareizi sapratīs, sāks par mani smieties?” Ja kāds pret Tevi izturas slikti, runā rupjības, skatās uz Tevi, kā uz tukšu vietu, neklusē. Neciet, baidoties likties smieklīga.

2. Lai uztrauktos par to, ko padomās citi.

Nereti mēs pārāk daudz par to domājam – par to, ka mati nav šorīt izmazgāti (protams, te es neaicinu būt netīrulēm, bet nebūsim arī pārāk pedantiskas), ka nav sakārtota istaba, ka manikīrs nav svaigs vai rokas pārāk sastrādātas, ka kleitu, kuru velkam, jau visi redzējuši vismaz 3 reizes…

Zini? Vai tiešām apkārtējo cilvēku domas par to, ko redz uz Tevis vai Tavā mājā var sabojāt Tev atlikušo dzīvi vai jauku vakaru? Šie nudien nav tie gadījumi, par kuriem būtu jāuztraucas. Un, droši vien, vēl pāris desmitiem gadījumu… .

3. Lai kautrētos no savām vēlmēm un ieradumiem.

Mums katram ir savas vājības. Un kāpēc gan Tev vajadzētu kaunēties no tā, ka Tev patīk seriāli, vai naivi mīlas romāni, TV šovi… Kāpēc Tev par to būtu jākaunas? Patīk, un viss!

4. Lai nēsātu neērtus apavus.

„Toties skaisti!” – vairs nav arguments. Apaviem jābūt ērtiem un tādiem, kas saudzē mūsu kājas. Tev jārūpējas par savām kājām, jāgrib, lai tām būtu ērti, un Tev nav jāuztraucas, ja kādam pretim nācējam Tavu apavu modelis liksies neatbilstošs pārējam apģērbu komplektam.

5. Lai atvainotos par nekārtību mājās.

Šī māja ir Tava un, ja šajā brīdī Tu nejūti aicinājumu to sakopt, tad, lai tas paliek Tava ziņā. Pie tam, varbūt Tu nemaz neesi pedants, kurš vai traks paliek par katru uz krēsla nomesto apģērba gabalu vai ieraudzīto puteklīti.

6. Lai kolekcionētu nevajadzīgas vai bezjēdzīgas mantas.

Arī Tu agrāk centies neizmest salauztu tehniku vai nonēsātu apģērbu? Arī Tu domāji: „Un, ja nu noder? Un, ja nu kaut kur varēs izmantot?” Viss! Tagad šādas domas no galvas izmet! Ja neesi pārliecināta vai kāda manta Tev var noderēt, met to laukā.

7. Lai tērētu savu laiku, kontaktējoties ar nepatīkamiem vai Tev neinteresantiem cilvēkiem.

Iespējams, Tu katru dienu savā pusdienlaikā ej uz kafejnīcu kopā ar konkrētiem kolēģiem. Un to dari tikai tāpēc, ka tā „pieņemts” un pierasts. Bet viņu vidū ir daži, kuri Tev nevis nepatīk, bet jums vienkārši ir dažādi uzskati par konkrētām lietām vai dažādas intereses. Kā rezultātā jums savā starpā gandrīz nav par ko runāt…

Bet pamēģini uz šo situāciju palūkoties no malas. Tu sēdi pie galda, pie kura pārējie runā par tēmām, kuras Tevi pilnīgi neinteresē…Un tagad padomā: „Ko Tu te dari? Kāpēc Tu esi kopā ar viņiem? Kāpēc Tev tas jāklausās?”

Protams, tas var notikt arī citās dzīves situācijās. Šis bija tikai piemērs. Vai tiešam Tev ar šiem cilvēkiem ir obligāti jābūt kompānijās vai citās dzīves situācijās? Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu cilvēkiem, ar kuriem kontakts nerada nekādu prieku.

8. Lai katrā cilvēkā censtos atrast labo.

Jā, par šo gan var strīdēties. Bet, lūk, ko teikšu. Jā, es esmu optimiste un es 100% zinu, ka cilvēks ārēji var izskatīties pavisam nenopietns vai pat muļķis, bet, ja mēs ļoti pacentīsimies, mēs noteikti viņā atklāsim arī kaut ko labu. Tikai man ir jautājums – kamdēļ to darīt? Kamdēļ tam tērēt savu laiku (ja vien tas nav Tavs dzīves aicinājums vai pienākums)?

Cilvēki paši izdara izvēli. Ja cilvēks izvēlas būt neciešams, tā ir viņa izvēle un viņa problēma. Tev nav pienākums meklēt šajā cilvēkā vai viņa rīcībā kaut ko pozitīvu. Tāpēc ej no viņa prom – un pēc iespējas ātrāk un tālāk.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: kā novecot, sieviete labākajos gados