Joprojām visā pasaulē turpinās 11.septembra notikumu iemeslu un seku apspriešana. Joprojām Amerikā neapklust diskusijas par tēmu, kas tad visā notikušajā ir vainīgs…

Billija Grehema (Billy Graham) meita Anne bija piedalījusies kādā TV šova raidījumā, kas bija veltīts 11.septembra notikumiem ASV. Uz raidījuma vadītājas jautājumu „Kā Dievs varēja pieļaut kaut kam tādam notikt?” Annes atbilde bija ļoti dziļa un vieda.

Viņa teica: „Es ticu, ka Dievs tāpat kā mēs par to, kas noticis, dziļi sēro. Bet mēs taču gadiem ilgi esam dzinuši Dievu no mūsu skolām, no mūsu valdības, no mūsu dzīves. Un es domāju, ka Dievs ir džentlmenis, viņš vienkārši atkāpās.

Vai mēs varam cerēt uz Dieva svētību un aizsardzību, ja mēs vienlaikus pieprasām, lai Viņš mūs pamet?”

Pamēģināsim atcerēties… Manuprāt, viss sākās, kad Madeleine Murray O’Hare (viņu nogalināja) paziņoja, ka skolā lūgšanām nav vietas un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam kāds teica, ka skolā Bībeli labāk nelasīt (Bībeli, kurā teikts: „Tev nebūs nokaut!”, „Tev nebūs zagt!”, „Tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu!”). Un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam doktors Bendžamins Spoks teica, ka mums nevajadzētu izmantot miesassodus pret mūsu bērniem, kad viņi rīkojas nepareizi, jo tā mēs ievainojam viņu mazo personību (doktora dēls izdarīja pašnāvību). Un mēs teicām: „Viņš ir eksperts un zina, ko runā”. Un tā mēs pateicām „Labi”.

Tad kāds teica, ka skolotāji un direktori nevar sodīt mūsu bērnus. Bet skolas administrācijas saviem skolotājiem stingri aizliedza stundentiem-likumpārkāpējiem pat pieskarties, jo skolām nav vajadzīga slikta reklāma, un vēl jo vairāk, viņas nevēlas atbildēt par to tiesas priekšā (ir liela atšķirība starp sodīšanu un pērienu, pazemošanu, sišanu, utt.) Un mēs pateicām: “Labi.”

Tad kāds teica, “Atļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas to vēlas. Viņas pat varēs par to neteikt vecākiem”. Un mēs teicām: “Labi.”

Tad kāds „gudrs” skolas valdes loceklis teica: “Zēni vienmēr būs zēni un vienmēr ar to nodarbosies. Tāpēc dosim mūsu dēliem tik daudz prezervatīvu, cik viņi grib, lai viņi var priecāties kā viņiem tīk. Bet mums nebūs jāstāsta viņu vecākiem, ka viņi tos dabūja skolā.” Un mēs teicām: “Labi”.

Tad kāds no mūsu pašu izvēlētās valdības teica, ka nav svarīgi, kas mums notiek privātajā dzīvē, ja mēs savu darbu darām labi.

Un piekrītot tam, mēs teicām, ka mums nav svarīgi, kas (ieskaitot prezidentu) ar ko privātajā dzīvē nodarbojas, ja mums ar darbu un ekonomiku ir viss kārtībā.

Tad kāds teica: “Drukāsim žurnālus ar kailu sieviešu attēliem un sauksim to par veselīgu sievietes skaistuma un ķermeņa baudīšanu. Un mēs teicām “Labi. ” Tad daži, ar šo augsto baudīšanu apbruņojušies, gāja vēl tālāk un sāka publicēt kailu bērnu fotogrāfijas un tad vēl tālāk – sāka tās izvietot internetā. Un mēs teicām: “Labi, viņiem ir vārda brīvība.”

Tad izklaides industrija teica: “Veidosim filmas un TV šovus, kas propagandē vardarbību, zaimošanu un aizliegto seksu. Un sāksim ierakstīt mūziku, kas atbalsta narkotiku lietošanu, izvarošanu, slepkavību, pašnāvību un sātanismu.” Un mēs teicām: “Tā ir tikai izklaide, šai mūzikai nav negatīvas ietekmes, neviens to nopietni neuztver, tāpēc turpiniet tādā pašā garā.”

Un tagad mēs sev jautājam, kāpēc mūsu bērniem nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nevar atšķirt labu no slikta, kāpēc viņi, nevilcinoties, nogalina svešiniekus, savus klasesbiedrus un paši sevi. Iespējams, ja mēs nopietnāk un ilgāk par to aizdomāsimies un tajā iedziļināsimies, tad varēsim to saprast. Es domāju, ka visa problēma ir šajā – „Ko sēsi, to pļausi”.

Kāds jauneklis uzrakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi mazo meitenīti, kuru nogalināja viņas klasē? Ar cieņu, Tavs noraizējies students”.

Lūk, atbilde: “Dārgais noraizējies student, man nav atļauts ienākt skolā. Patiesi tavs, Dievs.”

Smieklīgi, kā cilvēki viegli atbrīvojas no Dieva un pēc tam brīnās, kāpēc pasaule pārvēršas par elli. Smieklīgi, ka mēs ticam tam, ko raksta avīzes, bet apšaubām to, ko runā Bībele.

Ir smieklīgi – visi grib nokļūt debesīs bez ticības, pie tam nedomājot, nesakot un nedarot to, kas teikts Bībelē.

Smieklīgi, kad kāds saka: “Es ticu Dievam”, bet pats seko sātanam, kurš arī, starp citu, “tic” Dievam.

Ir smieklīgi, kad mēs tik viegli nosodām citus un grūti paciešam, kad nosoda mūs. Smieklīgi, kad stulbi joki izplatās ar gaismas ātrumu, bet cilvēki ilgi domās vai dalīties ar statusu, kas attiecas uz Dievu. Tas ir smieklīgi, kad viss netiklais, rupjais, neķītrais un vulgārais mierīgi atrodas internetā, bet skolā vai darbā atklāta diskusija par Dievu nav iespējama.

Smieklīgi, kā var būt “ar visām abām par” Jēzu svētdienās, bet pārējās nedēļas dienās būt neievērojamam kristietim.”

Jūs vēl nesmejaties? Tas ir smieklīgi, ka šo vēstuli Jūs pārsūtīsiet tikai dažiem cilvēkiem, tāpēc, ka Jūs neesat pārliecināts, ka zināt, kam viņi tic vai ko viņi padomās par jums, kad saņems šo vēstuli. Smieklīgi, ka mums vairāk rūp tas, ko par mums domā citi cilvēki, nekā tas, ko par mums domā Dievs…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Materiāls tulkots izmantojot interneta avotu snopes.com un vairākus citus.

Tags: 11.septembra notikumi, Dievs, Jēzus, ticība