Šis ir internetā atrastas publikācijas tulkojums. To tulkoju tāpēc, ka šī tēma likās svarīga man (par to esmu bieži domājusi) un ceru, ka noteikti būs svarīga vēl kādai no mums.

Ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas liek mums ķerties aiz katras mūsu degungalā piekārtās ēsmas! Minimālisms mani ir mainījis – nopietni un uz ilgiem laikiem. Tas, kas sākās ar vienkāršu vēlmi samazināt man apkārt esošo krāmu daudzumu, noveda pie būtiskām pārmaiņām manā skatījumā uz pasauli un manu vietu tajā.

Iespējams, vienas no nozīmīgākajām bija mana skatījuma pārmaiņas uz to, kas ir panākumi. Pārāk bieži sabiedrība par veiksmīgiem uzskata tos, kuriem sev apkārt izdodas sagrābt pēc iespējas vairāk resursu, naudas un ietekmi.

Bet man tas nešķiet pareizi. Daudzi cilvēki, par kuriem esmu lepns, ka viņus pazīstu, šiem “tradicionālajiem” veiksmes kritērijiem nekādi neatbilst – un neatbilst tikai tāpēc, ka viņi atsakās visus savus spēkus tērēt tamdēļ, lai apaugtu ar materiālajiem labumiem, tā vietā nodarbojoties ar pavisam ko citu.

Diemžēl šādu cilvēku mūsu mūsdienīgajā pasaulē ir pārāk maz – un viņi noteikti nav tie, kas saņem pietiekami daudz uzmanības. Tāds ir cilvēks – šķiet, ka mūsu katra zemapziņā ir ieviesusies vēlme tiekties pēc apkārtējo cilvēku labvēlības un akcepta.

Un es uzskatu, ka ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas mūs aicina ķerties klāt mūsu degungalā pakārtajai ēsmai. Ir pienācis laiks pārstāt dziedāt slavas dziesmas tiem, kas pa egoisma ceļu ir aizvirzījušies tālāk par citiem.

Un, lai parādītu jums, cik ļoti ir mainījusies mana pasaules uztvere kopš tā laika, kopš es nolēmu sākt dzīvot tieši tā, es zemāk dalīšos ar tā sarakstu, kas mani vairāk neiespaido:

1. Slaveni brendi. Tie nav svarīgi. Absolūti nav svarīgi. Svarīgi, cik apģērbs maksā, svarīgi vai tas ir kvalitatīvs un cik labi tas izskatās uz tava auguma. Bet es nesaprotu, kāpēc man būtu jābūt ieinteresētam, kāds tieši uzraksts ir uzdrukāts vai izšūts uz apģērba iekšpusē vai tā ārpusē.

Bet taču tik daudzi cilvēki ir priecīgi pat vairākas reizes pārmaksāt par “privilēģiju” kļūt par staigājošo reklāmas stendu. Tāpēc piedodiet, bet mani vairs neiespaido logotips uz jūsu krekla, somas vai rokas pulksteņa ciparnīcas. Tā vietā, es sāku apbrīnot tos cilvēkus, kuri pašpārliecināti uzvedas jebkurā apģērbā, un kuru raksturs un darbi patiešām ir apbrīnas vērti.

2. Dārglietu karātu skaits. Es gribētu atstāstīt kādu man pazīstamu cilvēku dzīves stāstu: Un tātad, “Kāpēc dažkārt ir lietderīgi apetīti ierobežot” vai vienkārši – stāsts par Borisu un Ņinu. Boriss un Ņina ir precējušies piecus gadus, un viņi joprojām ir spiesti ierobežot savus izdevumus līdz minimumam, lai samaksātu procentus par kāzām paņemto aizdevumu, no kuriem lielākā daļa tika tērēti Ņinas laulību gredzena briljantam. Jā, kādam ir svarīgi cik karātu ir dimantam uz jūsu pirksta, bet lielākā cilvēku daļa nemaz nesapratīs, ka tas ir dimants.

3. Automašīnas vērtība. Ja tā iedziļināsimies, tad jebkuras automašīnas nozīme ir banāla cilvēku vai kravas pārvietošana no punkta A uz punktu B. Un svarīgi ir vienīgi tas, cik tā ir uzticama (un, protams, ērta, it īpaši, ja tajā jāpavada daudz laika). Bet lielākā “prezentablo” (un arī sporta) automašīnu daļa ir radīta pavisam citam mērķim. Tas ir ne tikai un ne tik daudz transporta līdzeklis. Tās ir paredzētas, lai visiem visapkārt demonstrētu, cik tu esi bagāts un veiksmīgs – jā, jā, pat svešiniekiem, kuri lūr uz šo auto, kamēr tas stāv pie luksoforiem.

4. Dzīvokļa vai mājas lielums. Kas ir dzīvoklis vai māja? Tā galvenokārt ir “droša vieta”, un stabilas dzīves pamats. Tas ir gan finansiāls ieguldījums, gan materiāls mūsu centienu iemiesojums.

Savas dzīves laikā man piederēja vairākas mājas (protams, ne vienlaicīgi), un ne reizi vien izjutu to pašu lepnumu no tā, ka atkal man bija iespēja bezpersonisko un neapdzīvoto māju padarīt par drošu manas ģimenes patvērumu. Pārvācoties uz jaunu vietu, mēs visbiežāk izvēlējāmies māju, kas bija lielāka par iepriekšējo, bet kādu dienu es sev pateicu “pietiek”, un mēs izvēlējāmies mazāku māju, bet daudz ērtāku un mājīgāku. Un ticiet man, es nekad šo lēmumu nenožēloju. Pat šodien, braucot garām lielajai mājai, kuras īpašnieks biju kādreiz es, es saprotu, cik daudz laimīgāki mēs esam šobrīd mazākajā mājā.

5. Ietaupījumu lielums. Kaut kā ir noticis tā, ka par personīgās veiksmes mērauklu ir kļuvusi nauda, nauda un vēlreiz nauda. Ne mēs pirmie un, iespējams, ne pēdējie – šī mēraukla, laikam, pastāv kopš cilvēki sāka izmantot naudu kā maiņas līdzekli. Bet pēdējā laikā es sāku aizdomāties, vai tik šis reiz izvēlētais etalons ir bijis pareizais standarts? Un, varbūt, cilvēka veiksmes pakāpi nosaka nevis uztūkušais naudas maks vai bankas konts, bet kaut kas cits? Kaut vai tas, cik daudz labu darbu mums atvēlētajā laikā esam paspējuši padarīt?

6. Mobilā tālruņa modelis. Nesen visa mūsu ģimene ar bērniem atpūtās netālu no mājas esošajā parkā. Pie mums pienāca mūsu draugi ar bērniem. Un kad līdz manām ausīm nonāca bērnu sarunu fragmenti, visbiežāk es dzirdēju „mērīšanos” ar kabatas (un ne tikai) gadžetiem. “Un kāds ir tev iPhone? Tas ir kāds iPod modelis? Uzmini, kam dzimšanas dienā uzdāvināja jaunu planšeti?” Es, atklāti sakot, nobijos, cik daudz enerģijas bērni, kuriem vēl nav 10 gadu, tērē tam, lai salīdzinātu elektronikas priekšrocības un trūkumus. Bet, kad es gribēju viņu sarunu pārtraukt un palūgt parunāt par kaut ko citu, es atcerējos, ka mēs, pieaugušie, nemaz no viņiem tik ļoti neatšķiramies. Un, ja mēs “nemērāmies” ar telefoniem, tad dziedam slavas dziesmas saviem jaunajiem klēpjdatoriem un televizoriem, kuru lielums draudoši tuvojas veselas dzīvokļa sienas izmēram.

7. Agra aiziešana pensijā. Daudzi cilvēki par to tik vien sapņo. Diemžēl, tas rada to īpašo cilvēku pasugu, kuri, esot darbā, tik vien dara, kā sapņo par to dienu, kad uz turieni vairs nebūs jāiet. Personīgi es šādu pieeju uzskatu par tuvredzīgu. Turklāt, kā man liekas, tā par neiespējamu padara iespēju šo darbu baudīt. Turklāt, vecums, kurā iet pensijā, ir atkarīgs no neskaitāmiem faktoriem, no kuriem daudzi nav atkarīgi no mums, – kādam paveicas kļūt bagātam tikai tāpēc, ka viņš izrādījās pareizajā vietā un pareizajā laikā, bet kādam veiksme vienmēr pagriež muguru. Un mēs vēl nepieminējām tos, kuri ir spiesti strādāt pat pēc pensijas vecuma sasniegšanas, jo viņiem bez sevis ir vēl kāds jāuztur.

8. Fotogrāfijas sociālajos tīklos. Mūsdienās gandrīz ikviens, kam ir dators, izliek sociālajos tīklos savas fotogrāfijas – sākot ar fotogrāfijām jaunajās drēbēs un tusiņos, līdz pat ceļojumu fotogrāfijām. Un, kā likums, šie attēli tiek rūpīgi atlasīti – tā, lai tie atspoguļotu tikai vislaimīgākos mūsu dzīves mirkļus. Un, lūk, paradokss – mēs gandrīz vai katru dienu sūkstāmies, ka to meistaru dēļ, kas prasmīgi prot rīkoties ar Photoshop nav iespējams noteikt, ir attēls uzlabots vai nē, un tajā paša laikā nekautrējamies sociālajos tīklos ievietot savas personīgās, īpaši atlasītās jeb „fotoshopētās” bildes.

Tāpēc… pietiks censties iespaidot citus cilvēkus ar nopirktajām un iegūtajām mantām. Labāk iespaidosim viens otru ar vērtīgi nodzīvotu dzīvi.

Avots: freebysnes.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: kā dzīvot savu dzīvi, padomi kā dzīvot, par mūsdienu dzīvi, vienkāršība