Publikācijas autors: psihologs, koučs un treneris ALEKSANDRS MANTESS.

Droši vien ne reizi vien būsi dzirdējusi par enerģijas sabloķējumiem vai vienkārši sauktiem – blokiem. Mēģināšu pastāstīt, kā tie rodas un kas notiek, kad mūsu enerģija ir sabloķējusies.

Traumējošu pieredzi, it kā pašaizsardzības nolūkos, psihe nereti mēdz paslēpt un iekapsulēt, ikdienā šī procesa uzturēšanai patērējot milzum daudz enerģijas. Traumējošs ir vien kaut kas līdz galam neiepazīts un neizprasts. Savukārt iepazīt traucē mūsu pašu bailes. Šādā kombinācijā veidojas nebeidzams apburtais loks, kuru pārtraukt nereti vienkārši vairs nav spēka. Kur rast impulsu?

Vai esi ko dzirdējusi par Aikido? Tas ir unikāls cīņas mākslu apkopojums, kura unikalitāte slēpjas pirmkārt tajā, ka metodes pārzinātājs aizsardzībai un pretinieka sagrāvei izmanto paša uzbrucēja enerģiju. Un otrkārt – prasmē iemīlēt savu pretinieku, tādējādi iegūstot visu viņa spēku sev. Kā gan citādi mēs varētu izrādīt pateicību tam, kas mums dod, to neiemīlot?

Tieši tāpēc bloku enerģijas atbrīvošanas tehnikām ir tik daudz kopēja ar Aikido cīņas mākslu – lai varētu uzvarēt savas psihes slēpto agresoru – bloku – tas ir jāizprot un jāiemīl. Ar to brīdi iegūstam tieši tik daudz enerģijas, cik nepieciešams, lai to ar mīlestību caur sapratni neitralizētu.

Bailes no bailēm

Vai Tu esi bezbailīga? Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, mums vispirms būtu jāvienojas par baiļu definīciju – kas tad tās tādas vispār ir? Piedāvāju savu skaidrojumu, sadalot tās produktīvajās un neproduktīvajās. Produktīvas bailes, kā jau liecina pats nosaukums, ir tādas, kas mums palīdz kaut ko noturēt, sasniegt vai panākt. Piemēram, gluži elementāri, palīdzot saglabāt dzīvību – bēgot, stingrāk turoties, aizsargājoties, neaiztiekot u.tml. Neproduktīvās – tādas, kuras ir izteikti iluzoras un mākslīgi radītas. Piemēram – bailes labi izskatīties, izrādīt savas zināšanas vai tml., lai mūsos atkal, pasarg dies’, kāds neiemīlētos, lai pēc tam nebūtu iespēju, ka no mums aizies, atstājot sirdī sāpēs un ciešanas…

Par šo tēmu visvairāk sāku aizdomāties, kad iepazinos ar savu sievu – aptuveni desmit gadus atpakaļ. Pirms tam man šķita, ka tā ir tēma, kas man absolūti nav aktuāla. Lai ko domātu baiļu sakarā, nespēju savilkt paralēles ar savu dzīvi. Nāve? Nē! Es cienu to, esmu saskāries ar to, un tā man ir ļoti palīdzējusi iemīlēt dzīvi, dzīvojot to te un tagad.

Zobārsts? Nē! Tā nu ir iegadījies, ka regulāri esmu to apmeklējis jau kopš sestās klases pilnīgi pēc savas iniciatīvas, jo tas deva oficiālu pamatojumu neapmeklēt stundas plus sakārtotības sajūtu mutē!

Augstums? Jā, kāpjot 100m augstā vaļējā retranslācijas tornī un jūtot, kā galotnē tas šūpojas ar amplitūdu 6m, rokas iekrampējas stingrāk dēļ elementāra pašsaglabāšanās instinkta, iekšas patīkami šūpojas, bet ne vairāk. Arī izpletņlēkšanas nodarbības savulaik man ir patikušas, bet… nav sniegušas tādu gandarījumu, kā kolēģiem, kam tas ir bijis izaicinājums un sevis pārvarēšanas prakse.

Uzstāšanās publikas priekšā? Nē! Ir koncentrēšanās un domu apkopojuma fāze, kas reizēm padara mani stresaināku, kā ikdienā, taču par bailēm tās saukt nebūs korekti.

Šausmu filmas? Nē, nē un nē! Cēlākie vārdi, ko varētu tām veltīt – tukšas un garlaicīgas!

Un tad manā dzīvē ienāca viņa! Mana sieviņa! Radījums, kas palēcās un teju vai krita ģībonī, ja es viņai pietuvojos, iepriekš nepiezvanot, nepabrīdinot, vai vienkārši pienākot ne no tās puses (lai kura arī netiktu izmantota). Cilvēks, kas pārmeta man par agresīvu braukšanu jau tā dēļ vien, ka esmu uzsācis braukt, vai nobremzējis pirms krustojuma, lai apstātos. Šeit jāpiezīmē, ka es tiešām esmu ļoti mierīgs braucējs, kas nav tikai mans subjektīvs vērtējums. Protams, es varētu vēl turpināt detalizēti aprakstot viņas kādreizējās baiļu izpausmes, taču stāsts būtība nav tajā.

Es ļoti labi saprotu, ka viņas bailes – tās nav tikai viņas bailes. Ja manā dzīvē ir ienācis mīļotais cilvēks ar šādiem „simptomiem”, tātad to cēlonis slēpjas manī. Vēl jo vairāk ņemot vērā apstākli, ko sāku pamanīt – es „uzvilkos”, ja kāds lietoja vārdu „baidīties” kontekstā ar mani. Piemēram, vēl nesen pat šeit Buduāra meitenēm izsakot savas pārdomas par dalību vebinārā uz maniem argumentiem, kāpēc pirms tam tas man nešķita saistoši, ļoti saasināti uztvēru frāzi : „Jā, daudziem sākumā no tā ir bail!”

Saliekot visu augstākminēto kopā, es nolēmu „paņemt sevi pie dziesmas” šī baiļu fenomena sakarā. Zemapziņā ieslēdzot kādu speciāli apgūtu „rakšanas programmu” un rezultāts ilgi nebija jāgaida. Tas „izleca” jau nākamajā dienā pat. Manī mita milzīgas bailes uzsākt lietas, kuras pats sev tiku nodefinējis par dzīves svarīgākajām. Arguments tam bija nesatricināmi vienkāršs – neko neuzsākt, lai nezaudētu pēdējo salmiņu – cerību, neizdošanās gadījumā…

Šis milzīgais bloķējošais akmens, kas daudzus gadus traucējis manu virzību uz dzīves pašām svarīgākajām lietām, bija apslēpts vienkārši ģeniāli – vietā, par kuru mana personība bija visvairāk pārliecināta, ka tā tur vienkārši nekādi nevar būt, jo tas nav iespējams! Šajā „akmenī” bija vienkopus saspiests TIK daudz baiļu, ka tās nespēj atsvērt nedz visu manu pārējo elementāro baiļu neesamība, nedz visu pasaules šausmu filmu cienītāju kliedzieni, nedz manas sieviņas pārbīļa brīži visas dzīves garumā!

Tā ir milzīga Dieva dāvana ko tādu aptvert! Šī sapratne nāca komplektā ar ļoti lielu motivāciju un enerģijas lādiņu rīkoties! Bet, kad darbs tika pabeigts – „akmens” izstrādāts – sajūtas bija neaprakstāmi fantastiskas! Tādas, it kā visu laiku esi darbojies ar knapi pielādētām baterijām, un nu kāds tev tās ir „piegrūdis” ar enerģijas lādiņu pilnas līdz atdurei. Vai tā, it kā daudzus, daudzus gadus būtu staigājis un apradis ar mugursomu, kas smagāka par pašu, un nu negaidīti esi no tās atbrīvots. Iet ne tikai vienkārši gribās, bet sanāk tikai ar palēcieniem! Lietas, kas agrāk stāvēja uz vietas gadiem un pat gadu desmitiem, pēkšņi sāk kārtoties „pašas no sevis” burtiski pa dienām! Ejot gulēt tu jau ar nepacietību gaidi jaunu dienu, lai varētu turpināt „lidot”! Ir vēlme jokot, dzīvot „ar pilnu krūti” un palīdzēt to darīt citiem! Tuvinieki vairs neaizvaino, bet vienkārši jūti, ka mīli viņus un pats gribi palīdzēt, jo apzinies, ka enerģija kaut kur ir jāliek!

Lai kādas dzīves kvalitātes celšanas tehnikas mēs būtu apguvuši, tas nepalīdzēs elpot brīvi ar pilnu krūti, brīvi un viegli kustēties kā dejojot, vai vienkārši labi justies, ja gulēt iesim un no rīta modīsimies ar plecus spiedošu smagu akmeņu pilnu somu un pilnīgu pārliecību, ka tādas mums nemaz nav!

Un nu, kāpēc tad par to vispār rakstu?! Lai piedāvātu praktiskus vebinārus, kuru laikā celsim ārā savus akmeņus, pildīsim mājas darbus un veiksim citas lietas, kas apzīmējamas divos vārdos – reāli strādāsim. Pamata bloki rodas no bailēm, tāpēc sāksim tieši ar tām!

Cilvēkam teju visos laikos ir piemitušas 7 lielākās bailes – no:

Nāves,

Vientulības,

Nabadzības,

Publiskas uzstāšanās,

Atteikuma,

Neveiksmes/Izgāšanās,

Uzticēšanās/Intimitātes.

Tās ir bailes, kas gluži instinktu līmenī neapzināti un neizstrādātā veidā mīt katrā no mums. Taču tieši ar to cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ka spēj savus instinktus pakļaut, pārvarēt un vērst sev par labu. Šie vebināri būs kā atgriešanās pie saviem mežonīgajiem pirmsākumiem, tos izzinot, pieņemot, iemīlot un realizējot. Protams, baiļu cēloņu/akmeņu prioritārā secība katram izrādīsies sava un kādam tā pat ļoti krasi atšķirsies no augstāk minētā sagrupējuma. Taču tam nav pārāk lielas nozīmes!

Galvenais ir uzķert principu, kā strādāt ar savām bailēm, bet, ja radīsies vēlme to darīt atbilstoši savām specifiskajām vajadzībām, vienmēr būs iespēja pieteikties pie speciālistiem un izstrādāt individuālu darba programmu!

Vai tas Tevi kaut nedaudz uzrunāja? Vai būsi ar mums un izkāpsi kaut uz mirkli no sava ierastā dīvāniņa (kurš nereti tomēr ir paciets), lai pēc kārtīgas padarbošanās balvā saņemtu daudz mājīgāku miera ostu savai Dvēselei, atbrīvojot to no izaugsmi traucējošas un bremzējošas nastas? Ja Tava atbilde ir jā, tad 20.novembrī piedāvāju pirmo baiļu bloka pārvarēšanas vebināru.

Nāve – kā to pieņemt un iemīlēt?

Apskatīsim nāves jēdzienu saskaņā ar Vēdām, kas vairumā gadījumu ir pilnīgi pretējs tam, kā pie tā pieradis mūsu prāts.

Neatbrīvojoties no nāves bailēm, mēs nemaz nevaram garīgi piedzimt un sākt dzīvot, tieši tāpēc arī nereti visu dzīvi pavadām kā miegā…

Ieguvumi:

Atbrīvojoties no tūkstošiem prātā radīto ilūziju par Nāves tuvo iespējamību, iepazīstot Nāves patieso būtību, atgūsim Dvēseles mieru un enerģiju Dzīvei.

Uz tikšanos!

Aleksandrs Mantess

Tags: Aleksandrs Mantess, bailes, kā atbrīvoties no bailēm