Gribējās šodien uzrakstīt kaut ko priecīgāku, bet ne vienmēr dzīvē ir prieki… gadās arī sāpes un rūgtums sirdī ne vienmēr ir saturams. Tāpēc šodien par mums pašiem…

Kā Dievs vēl žēlo Latviju un kā Dievs vēl cenšas brīdināt mūs!

Par ko? Es domāju,ka to mēs visi zinām un arī nojaušam – par 2015.gadu un, varbūt, ne par to vien. Šis gads var kļūt par apkaunojumu visai valstij, mūsu valdībai, tautai, mūsu zemei. Vai mēs kā tauta vēl spēsim ar kaut ko tad lepoties?

Visā pasaulē notiek plūdi, zemestrīces, vētras….Pēc katra šāda notikuma esmu aizdomājusies… cik ilgi vēl Dievs cietīs mūsu „izdarības”…

Nekas nenotiek tāpat vien…Neviena nelaime, neviens ugunsgrēks…Varbūt pie kaut kā esam vainīgi – vai esam aizdomājušies? Vai kaut viens valdības vīrs vai sieva šajās pēdējās divās dienās ir aizdomājušies, ka tas, kas notika, varētu būt brīdinājums….par kaut ko?

Zinām visi šo frāzi: kāda tauta, tāda valdība….kāda valdība – tāda tauta. Un re – šodien varam izlasīt masu mēdijos: „Rīgas pils ugunsgrēks Līgo svinības krastmalā neietekmēs”….Palasīju komentārus… vai tiešām nevienam vairs nerūp tas, kas noticis? Vai tiešām valdība gatava svinēt svētkus, ēst un dzert pie savas valsts sadegušās pils krāsmatām? Kas tas ir? Vienaldzība, nekaunība vai vēl viens mēģinājums notestēt tautu uz vienaldzību pret savas zemes sāpēm, godu?

Cik ilgi vēl Dievs žēlos mūsu zemi? Kā tev liekas? Vai nebūtu pareizāk tautai no šīm dzīrēm atteikties? Tās nav sēras, tā ir cieņas izrādīšana pret savas tautas vērtībām. Lai valdības vīriem liktu saprast, ka tautai tās vēl ir. Kas tad ir svarīgāks? Ikgadējā tautas tradīcija vienu nakti nodejot un nodzert vai tautas gods, rūpes un sāpes par to,kas noticis, par mūsu nākotni un tautas godu? Es varu iedomāties KĀ TAS VISS IZSKATĪSIES BRIESMĪGI nākamās dienas fotogrāfijās visos pasaules mēdijos….Es pat iedomāties nevaru, ka tā varētu notikt…

Varbūt paliksim savās mājās, savos pagalmos, savu pilsētu uzkalniņos un līgosim tur, nevis pie degušās pils krāsmatām….Lai ne paši sev, ne citām tautām nepaliktu par apsmieklu, jo ko tad mēs ar to mācām saviem bērniem? Un ko ar to mēs vēlamies parādīt Dievam?

Sargāsim savas sirdis, lai arī tās nesadeg šai liktenīgajā ugunsgrēkā!

Aija

Tags: par vienaldzību