Ir klāt svētdiena. Šodien dalos ar pavisam nelielu, bet vērtīgu stāstu jeb pritču – par mūsu krustu.

Katram cilvēkam ir jānes savs dzīves krusts. Kādam tas ir vieglāks, kādam smagāks, bet kādam pavisam smags. Dažreiz mēs domās esam gribējuši samainīties ar sava kaimiņa, drauga vai pat sveša, tik pēc nostāstiem zināma, cilvēka dzīves krustu.

Bet patiesība jau ir tā, ka nav labāka jeb piemērotāka krusta par savējo. Dievs mums devis tieši tādu, tieši tik lielu un tik smagu, cik spējam panest tieši mēs. Un, ja kādam, mums liekas, ka tas svešais varētu būt vieglāks, tad tas ir viņa krusts, viņa spēkiem, viņa spējām piemērots un tev tas noteikti nebūtu ne derīgs, ne piemērots, ne panesams. Viss, kas jādara – jāpaļaujas uz Dievu.

Un arī esam mēs tur, kur šobrīd jābūt, ar to cilvēku, ar kuru šobrīd jābūt, mums apkārt ir viss tas, kam ir jābūt  un arī notiek viss tā, kā tam jānotiek. Galvenais un svarīgākais – neapstāties, DZĪVOT un iet uz priekšu un viss risināsies tieši tā, kā tam ir jārisinās. Atkarībā no tā, ko esam pelnījuši, ko esam spējīgi “panest” . Un, lūk, arī pats stāsts.

Kādam cilvēkam likās, ka viņa dzīve ir ļoti smaga. Un aizgāja viņš kādu dienu pie Dieva, pastāstīja par savām ciešanām, nelaimēm un kreņķiem un palūdza Viņam: „Varbūt es drīkstu izvēlēties sev citu krustu?” Paskatījās Dievs uz cilvēku, pasmaidīja, ieveda Viņš cilvēku glabātuvē, kur bija krusti un teica: „Izvēlies”.

Iegāja cilvēks šai glabātuvē, palūkojās un izbrīnījās: „Kādu tik krustu te nav – gan mazi, gan lieli, gan vidēji, gan smagi, gan viegli…” Ilgi cilvēks staigāja pa glabātuvi, meklēja sev pašu mazāko un vieglāko krustu un beidzot atrada – mazu-mazu, vieglu-vieglu krustiņu, piegāja pie Dieva un teica: „Dievs, vai drīkst man paņemt šo?” „Drīkst,- atbildēja Dievs. – Tas jau arī ir tavējais krusts”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: Dievs, dzīves krusts, ticība