Tas būs kādas sievietes patiess viņas dzīves notikuma stāsts, kuru es tulkoju, lai gūtu mācību pati un, varbūt, arī tu…

Es turējos, kamēr vien spēju. Bet pienāca diena, kad mani spēki izsīka un, tiklīdz mans vīrs Bils aizbrauca uz darbu, es savācu mantas, paņēmu mūsu 14 mēnešus veco dēlu un aizgāju no mājām.

Tas gads bija vienīgais, kad mēs dzīvojām tajā pašā pilsētā, kur mani vecāki. Šī iespēja aizbēgt pie mammas un tēta manu lēmumu aiziet prom no Bila padarīja vienkāršāku. Ar saraudātu un dusmīgu sejas izteiksmi es kopā ar mammu aizgājām uz virtuvi. Viņa turēja bērnu, bet es, attaisnojot savu rīcību, šņukstēju. Mamma ielēja man tasi kafijas, un teica, ka viņa un tētis man palīdzēs. Es jutos atvieglota.

-Bet pirms tu aiziesi no Bila prom, tev būs kaut kas jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gulēt manu dēlu, paņēma papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka vertikālu līniju. Kreisajā pusē viņa palūdza man uzrakstīt visu to, ko izdarīja Bils, kamdēļ man ar viņu dzīvot kļūst nepanesami. Es palūkojos uz šo sadalošo līniju un iedomājos, ka labajā pusē mamma palūgs man uzrakstīt labās Bila īpašības. Es biju pārliecināta, ka slikto īpašību saraksts vienalga būs garāks un tāpēc labprāt ķēros pildīt kreiso pusi. Es neskopojos un arī papīru nežēloju. Es šo brīdi, kad varu uz papīra „atspoguļot” mana vīra negatīvo tēlu, burtiski baudīju.

Kreisais stabiņš izskatījās apmēram tā:

– Nekad pēc sevis neko nenovāc;

– Nerunīgs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem uzzinu pēdējā.

– Baznīcā dievkalpojuma laikā aizmieg.

– Turpat pie galda šņaukājas un atraugājas.

– Nekad man nepērk dāvanas.

– Ģērbjas pavirši un neatbilstoši.

– Skops.

– Sliņķis (nepalīdz mājas darbos) utt.

Saraksts izveidojās visas lapas garumā. Pierādījumu, ka neviena sieviete nebūtu spējīga dzīvot ar tādu vīru-monstru, man bija vairāk kā vajag. Un ar apmierinātu sejas izteiksmi es jautāju:

-Un tagad es saprotu, ka tu man palūgsi labajā pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?

-Nē, – teica mamma, – es tāpat jau zinu Bila labās īpašības. Es vienkārši vēlos, lai pretī katrai kreisās puses rindiņai tu uzraksti savu atbildes reakciju labajā pusē. To, kā TU rīkojies.

Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, nekā uzrakstīt Bila labās īpašības. Es zināju un labi atcerējos Bila labās īpašības un man būtu bijis ļoti viegli tās aprakstīt. Bet es nekad neesmu domājusi pati par sevi. Es zināju, ka mamma mierā neliksies, kamēr nepabeigšu, tāpēc es sāku rakstīt: – Es apvainojos, dusmojos, kliedzu, pūšos…

-Man bija kauns būt viņam blakus.

-Es tēloju „mocekli”, „spēlēju” uz jūtām un centos pret sevi radīt žēlumu.

-Es gribēju būt precējusies ar kādu citu.

-Es nerunāju ar viņu. Noslēdzos sevī un sodīju viņu ar klusēšanu.

-Es uzskatīju, ka esmu pārāk laba priekš viņa un viņš nav manis cienīgs utt.

Saraksts izrādījās ļoti garš. Kad es aizpildīju visu stabiņu, mamma paņēma papīra lapu un šķēres. Viņa pārgrieza manu mākslas darbu pa novilkto līniju vertikāli uz pusēm, bet kreiso pusi saburzīja un iemeta atkritumu spainī. Labo pusi iedeva man.

-Bekija,-teica mamma. –Paņem šo sarakstu uz mājām. Padomā par savu rīcību. Šodien, lai bērns paliek pie mums. Ja tu patiešām to izdarīsi godīgi un no visas sirds un joprojām gribēsi no Bila aiziet, tad tētis un es darīsim visu, lai tev palīdzētu.

Atstājot mantas un dēlu pie mammas, es atgriezos mājās. Es sēdēju uz kušetes ar savu papīra lapu rokās un domāju… Ir grūti pat aprakstīt, kā šīs manas rīcības, izturēšanās izskatījās bez balansējošā Bila kaitinošo ieradumu saraksta. Saraksts bija biedējošs. Tajā es redzēju sīkumainības, apkaunojošu metožu un graujošu pretreakciju aprakstu.

Dažas nākamās stundas es pavadīju, lūdzot Dievam piedošanu. Es lūdzu spēku, līdzdalību, vadību un gudrību, lai veiktu pārmaiņas, kādas man būtu jāveic. Es turpināju lūgties un sapratu par kādu apsmieklu es biju kļuvusi. Man bija pat grūti atcerētos manis pašas aprakstītos Bila „grēkus”. Cik tie bija kļuvuši absurdi. Tajos nebija nekā amorāla vai briesmīga. Mana sirds bija kļuvusi tik cieta un akla, ka es pārstāju ievērot, ka Dievs mani svētīja ar patiešām labu vīru – ne ideālu, bet labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem, es Bilam devu zvērestu. Es solīju viņu mīlēt gan veselībā, gan slimībā, gan priekos, gan bēdās. Es solīju to visu Dieva, manas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet neskatoties uz manu svēto solījumu, es šorīt biju gatava viņu pamest sīku, nesvarīgu lietu dēļ.

Es ielēcu mašīnā un braucu atpakaļ pie vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik labi jutos, atšķirībā no manas pirmās šodienas vizītes pie mammas. Tagad es sajutu pasauli, mieru un pateicību. Kad es ņēmu savu dēlu, es sajutu šausmas par to, cik traģiski šorīt mainījusies būtu viņa dzīve. Manas sīkumainības un pastiprinātā jūtīguma dēļ es dēlam gandrīz atņēmu iespēju tēvu redzēt katru dienu. Es ātri pateicos savai mammai un steidzīgi devos prom, lai paspētu atgriezties līdz Bila atnākšanai mājup…

Uztikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības ar vīru, problēmas attiecībās, šķiršanās