Vai atceries? Es pirms kāda laika tev stāstīju par grāmatiņu „Jabeca Lūgšana Sievietēm”. Es nezinu cik daudzas un vai vispār kāda atrada iespēju to iegādāties, jo arī es vēl ilgi pēc tam meklēju otro grāmatiņu „Vīna koka noslēpumi”, bet man visur atbildēja, ka šīs grāmatas nekur vairs nav pieejamas. Žēl, ļoti žēl.

Grāmatu „Jabeca Lūgšana Sievietēm” es šobrīd lasu laikam jau ceturto reizi. Ļoti bieži tā atrodas arī manā somiņā, kad dodos ceļā. Ja vien pati neesmu pie auto stūres, es cenšos brīvo laiku aizpildīt, to lasot atkal un atkal. Un atkal un atkal tā man atklāj ko jaunu, līdz šim nepamanītu gan šai grāmatā, gan savā dzīvē, gan savā saprašanā.

Un tā, pirms pāris dienām, braucot mikroautobusā uz Rīgu, es atvēru līdzpaņemto grāmatu vietā, kura tobrīd man ļoti „iekrita sirdī” un es tūlīt pat sapratu, ka tuvākās svētdienas rītā es gribēšu tev šo nelielo grāmatas fragmentu pārrakstīt te, mūsu blogā (ceru, ka grāmatas autori par to nedusmosies).

Tam, kas tajā teikts nav ko ne pielikt, ne atņemt. Bet, lūdzu, izlasi to uzmanīgi. Tad vēl un vēlreiz. Tas vēsta par to, kā mums, sievietēm, un ne tikai mums, trūkst un tas ir tas, kas mums neļauj jebkurās izpausmēs mūsu dzīves garumā virzīties uz priekšu.

Lai tev jauka un svētīga šī svētdiena!

———-

“Vai Tu atceries, kā es stāvēju verandā, cīnoties ar šaubām par to, vai spēju uzņemties atbildību par pusaudzi, kas gaida bērnu. Ļauj man pastāstīt, kas notika tālāk. Stāvot tur un nosaucot Dievam visas manas vājības, es ievēroju, ka uz grīdas kaut kas kustas. Es ieskatījos ciešāk. Tā bija skudra, vismazākā, kādu es jebkad biju redzējusi… un tā vilka lielu, beigtu biti!

Es ar interesi vēroju skudru un domāju: „Neticami! Varbūt, ka es izskatos tieši tāpat, cenšoties vilkt mašīnu pa šoseju.”

Un tad es sapratu. Ja Dievs var šajā sīkajā radībā ielikt tik daudz spēka, ka tā spēj pavilkt nastu, kas ir piecdesmit reizes lielāka par pašu, tad arī man Viņš dos spēku, kas vajadzīgs, lai izdarītu Viņa labā to, kas man šķiet neiespējams.

Tā diena kļuva par pagrieziena punktu – par lielu sasniegumu manai paļāvībai uz Dievu. Es sapratu, ka mans vājums Dievu nevis ierobežo, bet atbrīvo! Manā vājumā Dievs var būt liels un atklāt Savu pārsteidzošo varenību. Nav brīnums, ka Jēzus Pāvilam teica: „Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Korintiešiem 12:9)

Bieži vien mūsu izpratne par to, kā tas notiek, ir kļūdaina. Kad jūtamies vājas, tā vietā, lai lūgtu Dieva spēka klātbūtni, mēs cenšamies būt vēl stiprākas. Mēs varbūt pat lūdzam, lai Viņš dara mūs stipras. Bet tad mēs atņemam Dievam iespēju atklāt Viņa spēku mūsu nespēkā. Pareizāk būtu Dievam sacīt: ”Es nevaru to izdarīt. Taču es zinu, ka Tu vari. Un tad visi zinās, ka ne es, bet Tu esi stiprs!”

Nākamreiz, kad nokļūsi situācijā, kurā Tev būs vajadzīga Dieva roka, es gribu, lai Tu kaut ko izmēģini. Uzraksti uz lapas savas kļūdas un trūkumus. Tad Tu ievērosi kaut ko: Tu esi uzrakstījusi „Es esmu…es esmu…”. Tā ir Tava kļūda. Dievs vēlas, lai Tu skaties uz viņu, nevis uz sevi. Vai esi kādreiz domājusi, kāpēc Dievs par sevi saka „ES ESMU”? Gadiem ilgi, sajūtot kārdinājumu sacīt „Bet Dievs, es esmu vāja….” vai „Dievs, man ir bail…”, esmu atklājusi, ka man palīdz tas, ja iedomājos, ka Dievs saka pretējo: „ES ESMU tavs spēks, ES ESMU tava drosme, ES ESMU viss, kas tev vajadzīgs, jo „ES ESMU, KAS ES ESMU.”” (2.Mozus 3:14, Jāņa 8:58)

Redzi, Dievs necenšas atrast visideālāko sievieti. Viņš aktīvi meklē tādas sievietes, kas ticēs, ka Viņš spēj izdarīt to, kas nav cilvēka spēkos.”

Fragments no grāmatas “Jabeca Lūgšana Sievietēm”.

——-

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: Dievs, Jabeca lūgšana sievietēm, Jēzus, lūgšana, paļāvība uz Jēzu, ticība